“Iedomājieties, ir vasara, viss zied. Fantastika! Daudz laika bērni pavada, peldoties jūrā un baseinā. Dodamies arī piknikā un dejojam festivāla dalībniekiem rīkotajā diskotēkā,” stāstījumu sāk popgrupas “Mākonīši” vadītāja Sandra Lipiņa.
“Iedomājieties, ir vasara, viss zied. Fantastika! Daudz laika bērni pavada, peldoties jūrā un baseinā. Dodamies arī piknikā un dejojam festivāla dalībniekiem rīkotajā diskotēkā. Nobaudām arī bulgāru iecienītus ēdienus,” stāstījumu sāk popgrupas “Mākonīši” vadītāja Sandra Lipiņa.
Gulbenes kultūras centra popgrupa “Mākonīši” šovasar no 9. līdz 18. jūlijam Bulgārijā piedalījās 4.starptautiskajā bērnu dziesmu festivālā, iegūstot laureātu diplomu un festivāla organizatoru atzinību.
“Bija brīži, kad šķita, ka uz Bulgāriju neaizbrauksim, jo ikviens ceļojums maksā naudu. Par repertuāru un vokālo izpildījumu neuztraucāmies, jo ikdienā strādājam pietiekami, lai teiktu, ka dziesmas ir labi apgūtas. Pateicos bērnu ģimenēm, uzņēmumiem un iestādēm par materiālo atbalstu, kā arī tiem uzņēmīgajiem un neatlaidīgajiem cilvēkiem, kas pirms brauciena palīdzēja atrisināt virkni problēmu,” saka vadītāja.
Lido sadevušies rokās
Uz Bulgāriju lidojām ar lidmašīnu, baidījāmies par tās drošību, jo bijām saklausījušies ziņas par avarējušām lidmašīnām. Visi, izņemot vienu grupas dalībnieci, lidojām pirmo reizi. Vispirms sešas stundas pavadījām autobusā, lai nokļūtu Viļņā, kur vajadzēja sēsties lidmašīnā. Tai paceļoties, sadevāmies rokās.
Bērni sūdzējās, ka gaisa spiediena maiņas rezultātā aizkrīt ausis. Lidojām divas stundas un 20 minūtes, tāpēc neierasta šķita biežā ēdināšana. Nosēžoties Varnas lidostā, atkal sadevāmies rokās un dziedājām “Bēdu manu, lielu bēdu”. Citiem pasažieriem bija skaidrs, kas esam, un kurp dodamies, jo Bulgārijā bērnu popgrupu festivāls ir populārs.
Iztur 45 grādu karstumu
Varna pārsteidza ar gandrīz necaurredzamu dūmaku. Kad gribējām dziļi ieelpot, trūka gaisa, jo tas bija karsts un sutīgs. Šķita, ka atrodamies milzīgā siltumnīcā, kam aizvērtas durvis un logi. Pie pārmaiņām ātri pieradām. Pēc mums – deviņiem cilvēkiem – bija atsūtīts četrdesmitvietīgs autobuss, kurā 85 kilometrus braucām uz Obzoru – festivāla norises vietu.
Pa autobusa logiem vērojām Bulgārijas dabu, būdami pārsteigti par kalniem un ciematiem to pakājē, par ārēji nevīžīgi celtām mājām ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, baznīcām, kastaņu alejām un Melno jūru. Dienā gaisa temperatūra bija plus 40, bet vakarā plus 32 grādi Celsija. Bulgārijā salīdzinājumā ar Latviju ir cits klimats – mitrāks, tāpēc karstums nogurdināja, bet bija izturams. Divas dienas, kad “Mākonīšiem” bija paredzētas ekskursijas, termometra stabiņš rādīja plus 45 grādus.
Augļus bauda neskaitot
Pils, ko apskatījām Balčikā, maz asociējās ar pili Latvijā. Tā līdzinājās bagāta latvieša privātmājai. Pārsteidza pils dārzs ar botānisko augu, avotu un kaktusu daudzveidību. Visiem garšoja cepti zaļie pipari ar sāli, ko nevarētu teikt par dažām garšvielām un limonādi. Toties augļus – arbūzus, vīnogas, melones, persikus un citus, varējām baudīt uz nebēdu.
Domāju, ka neviens grupas dalībnieks neaizmirsīs ekskursiju uz Nesebaras pussalu, uz kuras atrodas senatnīga bulgāru pilsētiņa ar šaurām, bruģētām ieliņām, baznīcām un suvenīru tirgotavām.
Atmiņās un fotogrāfijās vienmēr skatīsim arī nelielo Batas ciematu, kur satiekas it kā divas pasaules: pieticīgā ikdiena un tūristu izklaides iespējas. Vērojām dejas ar kailām kājām uz oglēm, nobaudījām bulgāru nacionālo maizi.
Priecājāmies par bulgāru nacionālajām dejām, kurās izspēlē sižetus no tautas vēstures. Bulgāriju apmeklē daudz tūristu no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un, protams, Latvijas. Iemācījāmies izturēties atbrīvoti, nedomājot, ko par to sacīs citi. Ja man ir karsti, es darīšu visu, lai man nav karsti. Latvieši tomēr ievēro principu: “Ko par mani domās?”
Apzinās, ka pārstāv valsti
Festivālā “Mākonīši” dziedāja desmit dziesmas. Nogurdinošā karstuma dēļ mēģinājumi nenotika. Lai bērnus nesatrauktu, neteicu, ka būs žūrija, kas lems par konkursantu tituliem: lauretāts, diplomands un dalībnieks. Visiem atgādināju, ka mums godprātīgi, tik labi, cik vien spējam, ir jāparāda sava valsts un pilsēta.
Pirms festivāla dalībnieku koncerti notika dažādās Bulgārijas pilsētās. Pārliecinājos, ka braucot ārpus savas valsts, ir jābūt gataviem uz visu, jāapzinās, ko tu vari, ko ne. Sevi ir jāpierāda, jo ārzemēs neviens neko par velti nedod. Jāapzinās, ka ikviens konkurss vai festivāls ir līdz sīkumam pārdomāta politika.
Uz Bulgāriju aizbraucām vēlāk, nekā bija noteikts. Iespējams, tāpēc pirms uzstāšanās norādīja, ka mums jāsadalās labākajos un sliktākajos dziedātājos. Strikti pateicu, ka “Mākonīšos” visi dzied labi, uzsverot, ka esam grupa.
Mums vajadzēja uzstāties 11.jūlijā astoņos vakarā. Ārā plus 34 grādi. Radiomikrofoni karstuma dēļ niķojas, radot nevajadzīgu stresu. Kad bijām nodziedājuši festivālam sagatavoto programmu, pasākuma organizatoru attieksme pārsteidzoši mainījās.
Dziedāt nav viegli
Ja saka, ka dziedāt ir viegli, es iebilstu. Ikviena uzstāšanās ir saistīta ar uztraukumu un atbildību, ar psiholoģisku slodzi. Pirms koncerta ir jābūt uztraukumam, bet tas nevar būt pārāk liels. Arī bērni bija nobijušies, bet tiklīdz viņi atradās uz skatuves un paņēma rokās mikrofonu, uztraukums izgaisa. Lepojos, ka kolektīvam, kas strādā, ir izaugsme, jo bērniem piemīt lielas darbaspējas. Viņi apzinās, ka tad, ja sasniegtas slavas virsotnes, tajās ir grūti noturēties.
Bērni visu iegūst ar darbu. Atlaides nav bijis ne pirmajā, ne sestajā darbības gadā. Mēs praktiski dziedam septiņas dienas nedēļā. Uz konkursiem un festivāliem mēs nebraucam tikai padziedāt, bet strādāt.
“Mākonīši” zina, ko nozīmē netaisnība, neprecizitāte, negodīgums un zaudējums, jo vieglāk ir tad, ja problēmu pārrunā. Esam dzirdējuši izteikumu: “Tērpi viņiem skaisti, bet dažkārt dzied “netīri”.” Uzskatu, ka perfekts ir tikai studijas ieraksts, kur neprecīzu frāzi iespējams atkārtot desmitkārt, lai gan arī skaņu ierakstu studijas grēko.
Popgrupa “Mākonīši ir enerģiski un aktīvi bērni. Es lepojos, ka manus dziedātājus pazīst. To uzskatu par mūsu lielāko sasniegumu.
Tāpat, kā ikvienā grupā, arī “Mākonīšos” ir būtiska pleca sajūta, apziņa, ka tu vari paļauties uz otru, zinot, ka netiksi pievilts. Mēs priecājamies, ka komponisti mums piedāvā savas oriģināldziesmas, ka esam ieguvuši daudz draugu ne tikai Latvijā, ka esam uzaicināti piedalīties dažādos festivālos.
