Dodoties ekskursijā, gribam ieraudzīt un uzzināt ko jaunu, neparastu, izjust brīnuma gaidas un pārsteiguma vai atklājuma prieku. Parasti šķiet, ka tāpēc ir jābrauc kaut kur tālu tālu. Taču jau kuro reizi pārliecinos, ka tepat Latvijā ir daudz brīnumaina, ja vien esi gatavs ieraudzīt, saklausīt un saprast.
Pagājušajā sestdienā ekskursijas dalībnieki kļuva bagātāki, baudot pozitīvas emocijas, gūstot atziņas un pieredzi Zemgales līdzenumos, kur iepazina minizoodārzu zemnieku saimniecībā “Dobuļi”, Trušu pilsētiņu “Via Baltica” šosejas malā, rozēs un greznumā slīgstošo Rundāles pili, Latvijas izcilāko daiļdārzu un koktēlnieka sētu Vecumniekos.
Mazliet pietrūka neparastā
“Dobuļu” saimnieki kopš 1998.gada audzē eksotisku šķirņu mājputnus un mazos dzīvniekus. Tur var redzēt Vjetnamas melnās lielvēderu cūkas, Šetlandes ponijus, draiskās Kamerūnas kaziņas, nutrijas, ēzelīti, dažādu šķirņu trušus un pat pērtiķi un ķenguru. Lielākā bagātība ir plašais putnu dārzs, kurā ir visplašākā dažādu šķirņu vistu kolekcija, eksotiskie fazāni un krāšņie pāvi, Burgundijas tītari un ekskluzīvu šķirņu baloži. Pavisam minizoodārzā mājo apmēram 200 putnu un citu mazo dzīvnieku, kas daudzveidības ziņā ir plašākā saimniecība Latvijā. Nezinu, kā citiem, bet man šajā daudzveidībā mazliet pietrūka gaidītā brīnuma – neparastā, lai gan daudzus no minizoodārza iemītniekiem skatīju pirmo reizi. To sapratu, kad Codē tikāmies ar Trušu pilsētiņas saimnieku Ojāru Narvilu.
Var tikai apbrīnot
Sešus kilometrus pirms Bauskas Garozas un Codes ceļu krustojumā kā uz delnas redzamas mazas eiropeiska stila mājiņas. Nav brīnums, ka te piestāj arī nejauši garāmbraucēji, lai tuvāk apskatītu Eiropas pilsētās atrodamo ēku minimodeļu pilsētiņu un tās iemītniekus. Vēl lielāks ir pārsteigums, kad uzzina – tās ir trušu mājas. Mājas ir uzbūvētas augstākas ar tornīšiem, lai truši karstajā laikā varētu dzīvot pagrabstāvā. O.Narvila bērnības sapnis bija izveidot savu parku, tāpēc radusies doma par trušu pilsētiņu. Turklāt tās mērs reģistrējis preču zīmi, kas viņam vienīgajam dod tiesības tādu būvēt.
Pagājušajā gadā O.Narvils ar pilsētiņu un daļu tās iedzīvotāju uz Codi pārcēlies no Vecumniekiem. Tur palika mājiņas ar apmēram 80 trušu mātēm, bet šosejas malā tagad dzīvo apmēram 50 trušu mātes ar bērniem. Purvainajos 2,5 hektāros zemes ir izrakts dīķis un novadgrāvis, izplēsti kārkli un ūdens vairs neplūst pāri ceļam. Klajā laukā ir tikai trušu mājiņas un puķu dobes, kas krāšņi zied augsnē ar trušu mēslojumu. Tika iestādīti arī 30 upeņu krūmi, bet tos nograuza kazas. Vairāk nekā 60 šķirņu trušus O.Narvils audzē tikai eksponēšanai. Var tikai apbrīnot, cik tīras un sakoptas ir trušu mājiņas, lai gan šie dzīvnieki nepārtraukti ēd un arī…
Gribi – tici, gribi – ne
Gribot negribot aizrauj ne tikai saimnieka uzņēmība un prasme, bet arī īpašās stāstnieka dotības. Tās ir kā sāls, kuras pietrūka “Dobuļos”. O.Narvila teiktais brīžiem ir uz robežas: gribi – tici, gribi – ne. Bet tieši tas piedod neparastumu. Piemēram, vai iespējams, ka trušus no bīstamās slimības – miksomatozes – var pasargāt, profilaksei mutē iešļircinot degvīnu? Un vai aunu uz izstādi var vest, to sēdinot mašīnā uz sēdekļa blakus? “Viņa mamma aizgāja bojā, nopirku to 4 dienas vecu. Pirmos mēnešus auniņš dzīvoja istabā, tāpēc tagad, atverot mājas durvis, viņš dodas istabā gultā. Daugavpils svētkos pa pilsētas parku pastaigājāmies bez pavadas,” stāsta O.Narvils. Kāpēc Trušu pilsētai nav sētas? Saimnieks atzīst, ka tādas esot tikai cietumos un koncentrācijas nometnēs, bet te ir gan truši, gan zosis, kas brīvi staigā, kur pašiem patīk.
2008.gadā Rīgas galdnieks ieradās Vecumniekos, kur nopirka zemi, sabūvēja trušu mājiņas un jau pēc gada iekļuva Zemgales populārāko tūrisma objektu TOP 10. Tagad saimnieks uzdevis arhitektei grūtu uzdevumu – projektēt māju no materiāliem, kas ir turpat – no māla, no žagariem, ar metru biezām sienām un ar velēnu jumtu. Ir doma izmantot arī siena ruļļus. Bet pagaidām pilsētiņas saimnieks nakšņo siena gubā, kur ierīkota lieliska guļvieta svaigā gaisā.
