Veclaicenes pagasta tūrisma darba organizators Jānis Prangels nesen bija Francijā, kur ieguva jaunas zināšanas par tūrismu un to, kā to padarīt efektīvāku arī pašmājās.
Pārgājiens ar gastronomiskajām pieturām
Francijas Elzasas reģionam Lejasreinai ir ilggadēja sadarbība ar Vidzemes reģionu. Šīs sadarbības rezultātā delegācija no Latvijas oktobrī uz divām nedēļām devās turp smelties pieredzi tūrismā un iegūt zināšanas dabas aizsardzībā. Tikšanās galvenais mērķis bija arī tā saucamā “staigāšanas tūrisma” popularizēšana. Īpaši J.Prangela uzmanību piesaistīja pārgājiens ar gastronomiskajām pieturām.
“Tur cilvēki daudz vairāk domā par tūrismu kā par uzņēmējdarbību. Uzskatu, ka mums arī būtu jāattīsta šī nozare. Piemēram, uz tūrisma takas vietējie ražotāji un saimnieki var pārdot savu preci. Šādas tūres Francijā ir par maksu, taču pašiem uzņēmējiem no tā netiek gandrīz nekāds labums, jo mums tika piedāvāts vairāk degustēt produktus. Tā ir laba reklāma ikvienam uzņēmējam. Varžu kājiņas gan nebaudīju, bet nogaršoju “liesmojošo kūku”, kas patiesībā ir līdzīga picai,” stāsta J.Prangels. Viņš vēlētos jau pavasarī ko līdzīgu uzsākt arī Veclaicenes pagastā. “Nevaru gan neko solīt, jo tas prasa daudzu cilvēku iesaistīšanos, taču šī ideja noteikti ir jāizmēģina,” viņš saka.
J.Prangelam bija iespēja apmeklēt dažādas organizācijas un novērot, kā citi strādā un kādas ir efektīvākās metodes. “Tikāmies arī ar pašvaldības un dažādu biedrību pārstāvjiem. Tur pat bija zemes īpašnieku biedrība. Domāju, ka Veclaicenē arī tāda noderētu,” teic J.Prangels.
Daudzi mūs jauc ar serbiem
Līdztekus dažādiem semināriem Lejasreinā J.Prangels devās arī aplūkot tuvējās pilsētas. “Es vēlējos iepazīties ar Francijas vēsturi, kultūru un cilvēkiem. Devos arī aplūkot vecpilsētas un pilis kalnu galos. Nekad tādās nebiju bijis iekšā, bet beidzot man bija iespēja tās apmeklēt. Tās tiešām izskatās iespaidīgas, it sevišķi to nocietinājumi,” teic J.Prangels. Viņš stāsta, ka Elzasā ir francūžu un vācu kultūras sajaukums un tādēļ nav izdevies iepazīt to, kas ir tipisks tikai francūžiem. “Nav arī tiesa, ka francūži nerunā nevienā citā valodā kā tikai franču. Pret mums viņi bija tiešām atvērti un sarunājās gan angļu, gan vācu valodā,” stāsta J.Prangels. Jautājot, vai cilvēki zina, kur ir Latvija, viņš saņēmis ļoti dīvainas atbildes. “Daudzi mūs jauc ar serbiem! Cilvēki saskata mūsu valodā kādas līdzības ar serbu valodu. Uz mums teica “bosnjaki”. Lai izskaidrotu, no kurienes esmu, stāstīju vispirms par Zviedriju un tad teicu, ka Latvija atrodas otrā jūras pusē,” stāsta J.Prangels. Viņš apmeklēja arī Strasbūru un aplūkoja Eiroparlamenta ēku. “Tiesa gan, aplūkoju to tikai no ārpuses, jo nepaspēju nokārtot atļauju, lai tiktu iekšā.”
Attīstīta politika uz tūrismu
Pēc pieredzes iegūšanas Francijā J.Prangels atzīst, ka tūrisms Francijā ir ļoti attīstīts, kas gan ir pretēji Latvijā valdošajam stāvoklim. Tam esot iemesli arī likumdošanā un uzņēmēju trūkums. “Veclaicenē mums ir tūrisma takas, bet nav uzņēmēju, kas no tā radītu naudu. Tūrisms jau arī ir bizness, un Francijā saskāros ar to, ka tur ir ļoti attīstīta politika uz tūrismu,” teic J.Prangels. Viņš uzskata, ka tūrisms ir jāapvieno ar lauksaimniecību un šāda sadarbība palīdzētu attīstīties abām šīm nozarēm. Galvenais, viņaprāt, ir tas, lai uzņēmēji sadarbojas ar pašvaldības pārstāvjiem. Pašlaik J.Prangels plāno ne tikai ieviest gastronomisko taku ideju, bet arī Veclaicenes tūrisma takas ievadīt GPRS sistēmā. “Uzskatu, ka tas ir tiešām nepieciešami, lai katrs, kurš staigā pa šīm takām, var atrast informāciju arī savās GPRS ierīcēs,” viņš saka.
