Lai kam no čomiem tagad nejautāju, kas ir viņa sapņu vīrietis, visi min vienu – A’la Ventus! Kas tas tāds?
Lai kam no čomiem tagad nejautāju, kas ir viņa sapņu vīrietis, visi min vienu – A’la Ventus! Kas tas tāds? Tā jautāju es, jo gribu, lai čomi man izskaidro visu saviem vārdiem – kas un kā. Tā nu draugs Toļiks man skaidroja, kāpēc viņš grib būt tāds pats kā A’la Ventus.
Toļiks esot lasījis, ka kādā tālā zemē, kuras nosaukumu viņš atturējās nosaukt, reiz par krāpšanos saņemts ciet godājams cilvēks A’la Ventus. Visi domājuši, ka nu ar viņu ir cauri. Daudzi tālab gavilējuši, citi turpretim asaras lējuši. A tas A’la Ventus bijis baigi gudrais. Kliukt, gar zemi, esot slims. Tālab viņu nevarot saukt pie tiesas un atbildības. Esot slima sirds, vispārējs organisma vājums un tā tālāk. Atradās dakteri, kas to apstiprināja. Un ievietoja A’la Ventusu slimnīcā – atsevišķā palātā ar visām ērtībām. Lūk, tā. Kā sacīt jāsaka, A’la Ventusam galva strādā (kaut sirds slima) un viņš zina, ka par naudu pat velns danco. Un tā A’la Ventusam slimnīcā ar medmāsiņām vaļojoties (i ārlaulības bērniņu sadzima ducis, no katras medmāsiņas pa diviem, nemanot paskrēja seši gadi. Johaidī! Kā kumeļi. Tas jau nekas, bet pēcāk izrādījās, ka A’la Ventus ir gluži vesels. Hi. Nu ja, izveseļojies.
Prasu Toļikam, sak’, nu un kas. Mums, vietējiem džekiem, līdz A’la Ventusam rokas par īsu, jo viņš tur sazin kādā valstī, arī naudas tam krāpniekam droši vien ir kā spaļu. Vai mums ar tādu dūzi spēkiem mēroties? Kā saka, kiška tanka. Nepavilkt.
“A nekā,” saka man Toļiks, “kā teicis dižais vadonis, visu nosaka situācija, kad apakšas vairs negrib un augšas vairs nevar dzīvot pa vecam, tad iestājas revolucionārā situācija. Un uzreiz jebkurā galvā fiška rubī. Arī tavējā, Anton!” Ak, šitā. Te nu es prasu Toļikam, lai min konkrētus piemērus. Cik tik negribot! Lūk, kādam tur paziņam par nelegālu un sistemātisku “bombeņu” tirdzniecību ierosināta lietiņa. Šis domājis, ko lai dara, kā lai izvairās, kamēr alkohola lietošanas laikā (bēdas gremdējot sīvajā) radusies asprātīga doma: jāseko A’la Ventusa paraugam! Izskraidījies puisis pie visiem pazīstamajiem ārstiem, maciņu virinādams. Un atradis vainu. “Lūk, patiesi aizraujoši piemēri vienmēr ir atdarināšanas vērti,” man saka Toļiks. A kāda ta vaina šim? A nevarot teikt, jo par mutes palaišanu tagad ātrāk var iesūdzēt tiesā nekā par A’la Ventusa atdarināšanu.
Te es, Antons Krikums, sāku domāt, ka arī man vajadzētu tēlot slimu. Attiecībās ar lauleni Antoniju. Šī tik grib un grib. A man viņa sen apnikusi. Atradusies Bridžita Bardo. Tā nu es viendien sievai saku: “Piedod, es nevaru. Man ir tāda tur vīriešu saslimšana.” Šī netic, sūta pie ārsta. Velns ar ārā. Aizeju pie daktera, izskaidroju situāciju. A šis saprotošs tāds. Vienojāmies par cenu. Es nedēļu tā cītīgi paskraidīju, savācu tukšās pudeles, pahaltūrēju vēl mežā pie koku gāšanas. Samaksāju. Tagad laulene mani liek mierā, bet es baudu pilnvērtīgu seksu ar savu ilggadējo ārlaulības sakaru – pastnieci Anniņu.
