Ir sākusies sociālā kustība “Gribu tevi atpakaļ”, aicinot Latvijas iedzīvotājus ar personīgu un emocionālu vēstījumu uzrunāt aizbraukušos tuviniekus un draugus. Kustības iniciatori mudina stāstīt cilvēkiem, kuri ilgāku laiku bijuši projām, ka viņi Latvijai ir ļoti svarīgi. Tas ir nepieciešams, lai emigrējušie nezaudē emocionālo saikni ar savu valsti.
Es saprotu un piekrītu, ka aizbraukušie cilvēki Latvijai ir vajadzīgi, bet ļoti šaubos, vai labi, aizkustinoši un mīļi vārdi būs tas, kas uzrunās atgriezties. Lai atgrieztos, vajadzīga reāla palīdzība, nevis tikai skaisti lozungi, vajadzīgs reāls darbs, reālas iespējas iegādāties īpašumu. Tieši par īpašumu iegādāšanos pēdējās nedēļas laikā esmu dzirdējusi trīs dažādu cilvēku stāstus. Visas trīs ir ģimenes ar diviem bērniem, strādīgas un alkst pašas pēc sava īpašuma, diemžēl bankas viņām to sapni liedz.
Kāda alūksniešu ģimene pēc atgriešanās no ārzemēm gribēja iegādāties dzīvokli Rīgā. Ģimenē aug divi bērni, tāpēc vēlējās trīsistabu. Pašiem sava nauda bija iekrāta, bet ne tik daudz. Visas bankas atteicās sniegt atbalstu. Tāpat arī uz valsts garantēto atbalstu jaunajām ģimenēm viņi nevar cerēt, jo atbraukuši no ārzemēm. Dzīvokli nopirkt viņiem neizdevās, tagad to īrē. Vēl divas ģimenes vēlējās tepat Alūksnē nopirkt īpašumu. Summas – mazākas, tātad vajadzēja būt vieglāk. Bet nekā! Ģimenei ar bērnu invalīdu arī neviena banka nebija gatava palīdzēt un piešķirt kredītu. Viņiem savs dzīvoklītis būtu ļoti svarīgs, jo bērnam ir nepieciešama pastāvīga dzīvesvieta vairāku gadu garumā. Vīrs ir vienīgais pelnītājs, alga – laba un spēj uzturēt ģimeni, taču bankas nav gatavas palīdzēt. Atliek spiesties visiem četriem vienistabas dzīvoklī un gaidīt, kad situācija kļūs viņiem labvēlīga. Trešais stāsts ir līdzīgs, tikai šajā gadījumā bērns ir zīdainītis un māte atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Vīrs strādā Rīgā, alga ir ļoti laba, bet savu mājokli – šoreiz gan māju skaistajā Alūksnē – viņiem ar bankas atbalstu nav iespēju iegādāties. Tomēr stāsts ir ar veiksmīgām beigām, jo māja būs arī bez bankas atbalsta.
Rodas jautājums – kāda jaunajām ģimenēm, jauniem cilvēkiem ir motivācija dzīvot Latvijā un Alūksnē? Ne visi grib dzīvot īrētos īpašumos. Cilvēki grib savus īpašumus, un to var saprast! Kur ir reāla palīdzība, reāls atbalsts no valsts puses? Aizbraukušie sāks masveidā atgriezties, bet ko tālāk? Nesaku un arī nepiekrītu tam, ka valstij par visiem atbraukušajiem būtu jāgādā un viss viņiem jāpasniedz uz paplātes – lai cīnās paši, kā to darījām un darām mēs, palikušie. Tad kam šādu kampaņu – aicināt tikai aicināšanas pēc..? ◆
