Niks Zvirbulis lēnām tuvojās mājai, pētīdams apkārtni, vai kaut kur neieraudzīs pašu Ludvigu.
7.
Niks Zvirbulis lēnām tuvojās mājai, pētīdams apkārtni, vai kaut kur neieraudzīs pašu Ludvigu. Izklaudzinājies pie durvīm un nesagaidījis nekādu iekšā saucienu, Niks uzmanīgi tās pagrūda. Durvis nebija aizslēgtas. Nāsīs iecirtās pelējuma smaka, gaiss istabās laikam nebija vēdināts ilgu laiku.
– Vai te kāds ir? – skaļi uzsauca Niks Zvirbulis. – Ludvig Mežicki, vai jūs esat mājās? Brītiņu klausījies klusumā, viņš grasījās aizvērt durvis, kad izdzirda istabā nelielu troksni. Uz grīdas nokrita kaut kāds priekšmets.
-Vai mājās kāds ir? – izmeklētājs vēlreiz atkārtoja jautājumu, šoreiz viņš atvēra otrās durvis un nokļuva istabā.
Aizvilktie aizkari istabu padarīja krēslainu, kaut gan laukā spīdēja saule un bija pats dienas vidus. Nika acīm atklājās nekārtība: vecas lupatas, sakaltušas ģerānijas puķu podos, nemazgāta, ar biezu dubļu kārtu aizaugusi grīda, pat aizpērnā gada kalendārs pie sienas. Viņš ielūkojās otrā istabā.
– Ludvig Mežicki? – Nikam aizcirtās elpa, ieelpojot smirdoņu, kāda valdīja guļamistabā. Uz gultas gulēja Ludvigs.
Atvilcis aizkaru, Niks ieraudzīja izdēdējušu sirmgalvi, kurš izbailēs aizklāja sev seju ar plaukstu.
– Nenāc man klāt, nenāc… Es neesmu vainīgs… Liec mani mierā, Pēteri.
– Mežicka kungs, es esmu izmeklētājs Niks Zvirbulis. Vai jūs esat slims?
– Nē, tu esi Pēteris… Tu tikai tā saki. Un tagad atnāci man pakaļ, – Ludvigs ar neslēptām šausmām raudzījās uz Niku.
– Es neesmu svētais Pēteris, – Niks mēģināja jokot, intuitīvi apjauzdams, ka ir atklājis ko nozīmīgu. – Es gribēju ar jums aprunāties par Kazimiru Plānu. Par to, kas notika viņa dzimšanas dienā.
Ludvigs brīdi raudzījās Nikā, tad palūdza ūdeni.
– Es gaidīju, ka atnāks kāds kaimiņš. Pēc tam es gaidīju policiju, beidzot sagaidīju, – acis pievēris Ludvigs lēni runāja. – Es vairs nespēju to paturēt sevī. Viņš mani moka. Katru brīdi.
– Kas?
– Pēteris Mežickis. Mans trešā ceļa brālēns.
– Leģionārs? Tas pats, kuru nesen atrada? – Niks Zvirbulis nespēja novērst acis no Ludviga drebošajām rokām, bālās sejas. – Pastāstiet.
– Es viņu … nošāvu.
– Toreiz bija tādi laiki. Brālis pret brāli, tēvs pret dēlu. Ko augstākstāvošie pavēlēja, tas bija jādara, – Niks uzmanīgi teica.
– Nē, – Ludvigs atvēra acis. – Nē. Es pats. Annas dēļ. Anniņu mēs mīlējām abi divi. Bet Anna… Viņai sirdī bija iekritis Pēteris. Es domāju, kad nebūs Pētera, tad…
