– Nomierinieties, lūdzu, citādi es jūs ļoti slikti dzirdu. – Jā, jā… Tas gredzens ir mūsu dzimtas relikvija. Māte to uzdāvināja tēvam dzimšanas dienā. Viņa bija bagāta saimnieka meita un varēja atļauties…
6.
– Nomierinieties, lūdzu, citādi es jūs ļoti slikti dzirdu.
– Jā, jā… Tas gredzens ir mūsu dzimtas relikvija. Māte to uzdāvināja tēvam dzimšanas dienā. Viņa bija bagāta saimnieka meita un varēja atļauties…
– Kā jūs sauc?
– Mirdza Gaile. Man ir tēva uzvārds, jo es neesmu precējusies.
– Kā sauc jūsu māti?
– Elza.
– Elza? – Niks Zvirbulis pārjautāja. – Un kas bija iegravēts gredzenā?
– Iegravēts? – klausulē uz brīdi iestājās klusums. – Nu… To es nezinu, māte bija minējusi gadu, it kā trīsdesmit astotais. Kur tas laiks… Vai var visu atcerēties?
– Visu nevar atcerēties, – izmeklētājs piekrita. – Un gredzens ir parasts, gluds vai ar kādu ornamentu rotāts?
– Nameja gredzens, – Mirdza bez vilcināšanās paziņoja.
– Tādā gadījumā, cienītā kundze, jūs kļūdāties. Šis Pēteris nav jūsu tēvs. Man ļoti žēl, – Niks Zvirbulis nolika klausuli.
Izmeklētājs piecēlās, atslēdza seifu un tur novietoja gredzenu.
“Pretīgi,” viņš domāja. Cilvēku alkatībai nav robežu. Trešais zvans dienas laikā un visi zvanītāji kā viens apgalvo, ka sudraba gredzens ir piederējis viņu radiniekam Pēterim. Neviens no viņiem nebija painteresējies kaut ko vairāk par pašu Pēteri, bet tikai par gredzenu.
Labi, ar Pēteri it kā būtu skaidrs – kara upuris. Bet Kazimirs Plāns?
Ja sādžas ļaudis pļāpā, ka Kazimiram bija pamodusies sirdsapziņa un viņš jūtu uzplūdumā bija aizgājis pie Pētera atdusas vietas nožēlot padarīto, kur, nejauši iekrītot pagrabiņā, lauza sprandu, tādejādi saņemot nopelnīto, tad Niks Zvirbulis tā nedomāja. Kazimiru pagrabiņā kāds iemeta. Jau mirušu. Ar sadragātu galvaskausu. Un tas vairs nebija nekāds nelaimes gadījums, bet slepkavība. Jo tādu galvaskausa traumu Kazimirs nevarēja dabūt, krītot pagrabiņā, tikai lauzt sprandu.
Kurš to izdarīja? Kādēļ?
Vai tas, kurš laupīja Kazimira dzīvību, zināja, ka pagrabiņā atdusas Pēteris? Vai tikai zināja pašu pagrabiņu? Bet varbūt pagrabiņam uzdūrās pavisam nejauši? Jeb tomēr Kazimirs tika nogalināts tieši tāpēc, ka zināja, kas ir vainīgs Pētera nāvē?
Pirms pieciem gadiem ļaudis baumoja, ka Kazimiru nolaupījuši citplanētieši, daži pat melsa, ka viņš aizlaidies uz ārzemēm ar jaunu, skaistu blondīni. Kļūdījās.
Viens fakts gan acīs dūrās – svinībās Kazimirs un Žanis Mediņš saķīvējās. Ja Kazimirs savu kaimiņu dziļi aizvainoja, tad Žanis dzēruma dullumā varēja nolemt atriebties jubilāram. Bet… Žanis toreiz esot bijis pilns kā mārks.
– Bet varbūt Žanis tikai izlikās, lai nodrošinātu sev alibi, – Niks sev jautāja.
Jā, arī tā varēja būt. Nāksies noskaidrot, kur Žanis tonakt gulēja – gultā vai šķūnī uz tikko ievestā siena. Un vai Žanim, ja viņš tomēr atradās istabā, nebija kļuvis slikti ap dūšu, lai varētu ” nozust laukā uz ilgāku laiku”? Žēl, ka ir pagājis tik daudz laika. Tas traucēs izmeklēšanas darbam.
* * *
Godprātīgi un bez jebkādas minstināšanās atbildējis uz visiem Nika Zvirbuļa jautājumiem, Žanītis nekautrējoties tieši uzprasīja:
– Jūs laikam domājat, ka es esmu vainīgs?
– Es veicu izmeklēšanu. Un mans pienākums ir noskaidrot patiesību, – izmeklētājs sacīja. Uzlūkojot sīko Žani, Niks pat pasmaidīja. Diez vai Žanītis būtu bijis spējīgs stiept plecos divtik smago Kazimiru veselus divus kilometrus līdz pagrabiņam. Pierunāja aiziet? Uz ceļa gājējus kāds noteikti būtu pamanījis, kā nekā vasaras rīti aust agri. Un noteikti būtu palikuši pēdu nospiedumi. Tādu nebija. Ievilināja tepat mežiņā un padarīja netīro darbu?
Kā lai ielūkojas otra prātā? Jā, Žaņa sieva Paulīna gan apgalvo, ka viņas vīrs tad gulējis ne tikai naktī, bet arī visu nākamo dienu un tikai pievakarē cēlās, lai pie kaimiņa aizietu salāpīt paģiras…
– Starp citu, kā jūs domājat, vai Kazimirs un atrastais leģionārs varēja būt pazīstami?
– Nezinu, – Žanītis paraustīja plecus. – Parunājiet ar kādu gados vecāku cilvēku, piemēram ar Ludvigu. Es tad vēl gulēju šūpulī.
– Diez vai Ludvigs ko zinās, – Paulīna sacīja. – Viņš pēdējā laikā pavisam sanīcis. Kopš zaudēja dēlu, izvairās no kaimiņiem.
Izvairās vai neizvairās, bet viņš aprunāsies arī ar Ludvigu, nodomāja Niks. Pagaidām gan viņš neatklāja neko īpašu.
Ludviga Mežicka māju apkārtne bija aizaugusi ar zāli. Tomēr šaura, iemīta taciņa pagalmā līdz akai liecināja, ka mājās kāds dzīvo.
