– Viesības nebija pārāk lielas: Kazimira meita ar vīru un bērniem, viņa sievas Baibas māsas ģimene, un tuvākie kaimiņi – mēs ar Žani un Ludvigs.
5.
– Viesības nebija pārāk lielas: Kazimira meita ar vīru un bērniem, viņa sievas Baibas māsas ģimene, un tuvākie kaimiņi – mēs ar Žani un Ludvigs. Manējais toreiz pietempās kā lops, labi ka Ludvigs palīdzēja vīru aizvest mājup. Tā arī bija pēdējā reize, kad runājos ar Kazimiru. Stāsta, kad ciemiņi izklīda, Kazimirs izgāja laukā un istabā vairs neatgriezās. Pazuda. Tas ir tik dīvaini… Sofija dzīvoja sādžas attālākajā nostūrī. Līdz viņas sētai ejami divi kilometri. Es nevaru iedomāties… Kas viņam tur bija meklējams?
– Ļaudis toreiz melsa, ka Kazimiru nolaupījuši citplanētieši, – Tonija atgādināja.
– Runāt var daudz ko. Es gan domāju, lūk ko: Kazimirs pats uz turieni aizgāja un dabūja galu. Droši vien sirdsapziņa pamodās. Toreiz biju klāt, kad policisti izrevidēja Sofijas slepeno pagrabiņu. Lāsmas puikas bija piestrādājuši nedarbus, – un Andrejs sīki jo sīki pārējiem vēlreiz izstāstīja, kā pieķēris Lāsmas dēlus kurinām ugunskuru. – … tādi rakari. Bet pagrabiņā atradās vēl viens, no Otrā pasaules kara laikiem. Bija saglabājušās leģionāra formas atliekas. Kas to zina, kādi grēciņi bija Kazimiram…
– Ej nu ej, – Paulīna pārtrauca Andreju. – Godīgāka cilvēka par Kazimiru neesmu sastapusi.
– Hē! – Andrejs pasmējās. – Uz vecumdienām visi paliek godīgi, bet jaunībā… Grēki, grēciņi… Tepat vien mūsējā kaimiņiene, spilgts piemērs, – jauna būdama bez vīra sadzīvoja meitu, bet tagad baznīcā pirmā gājēja. Un jaunatni lamā bez apstājas: te svārki par īsu, te…
– Vai tavas meitas arī aprunā? – Tonija pajautāja.
Andrejs steidzīgi glāzītēs ielēja vīnu. Izlicies, ka nav dzirdējis Tonijas nepatīkamo jautājumu, viņš iedzēra. Par citiem viņš varēja pļāpāt bez apstājas, bet paša ģimene – tas ir pavisam kas cits.
– Un tomēr interesanti – vai Kazimiram bija pamodusies sirdsapziņa un viņš pats turp devies vai arī… – Andrejs prātoja.
– Kas tad? – Tonija vaicāja.
– Bet varbūt vainīgs ir kas cits… Žanītis toreiz taču sāka skandalēt, – Andrejs pašķielēja uz Paulīnas pusi.
– Žanītis bija tā pielacies, ka nebūtu bijis spējīgs nodzīt no deguna mušu, ja tāda būtu radusies, – Paulīna atcirta. – Paldies par pusdienām.
Paulīna piecēlās no galda. Viņas paraugam sekoja Lāsma un arī pārējās talcinieces.
* * *
Niks Zvirbulis aplūkoja mazliet apsūbējušu sudraba gredzenu. Tā iekšpusē bija iegravēti divi vārdi: Pēteris – Anna.
Tātad leģionāru sauca Pēteris. Un Anna? Sieva? Mīļotā meitene? Niks domīgi grozīja pirkstos gredzenu. Cik tādu Pēteru un Annu varēja būt? Tūkstoši! Tiesu medicīnas eksperts Vidvuds lietpratīgi apgalvoja, ka bijušais leģionārs ir bijis gara auguma, plecīgs un stalts kā ozols. Jā, tā varēja būt. Niks uzvilka pirkstā gredzenu, tas derēja kā liets. Uz mirkli viņš mēģināja iedomāties sevi Pētera vietā.
Pēteris noteikti slēpās. Tad ir gājis bojā no nodevīga šāviena, par ko liecināja galvaskausā izurbts lodes caurums. Un Anna varēja bezgalīgi ilgi gaidīt savu Pēteri. Visu mūžu. Ilgoties, domāt, sērot un pakāpeniski nosirmot. Kas zina, varbūt viņa jau aizsaules dārzos roku rokā iet ar savu mīļoto Pēteri. Varbūt…
Bet varbūt daiļā Anna (par to, ka Anna ir bijusi skaista, Niks Zvirbulis nešaubījās ne mirkli) apprecējās ar kādu Jāni vai Donatu un dzīvo laimīgi vēl šodien? Nē, ja viņš būtu bijis Pēteris, viņam labāk patiktu, ja Anna gaidītu…
Telefona zvans iztrūcināja Niku. Atjēdzies no skumīgi sērīgām domām, viņš vispirms norāva no pirksta sudraba gredzenu un tikai tad pacēla klausuli.
– Izmeklētājs Niks Zvirbulis.
– Sveiki, – klausulē atskanēja smalka sievietes balss. Uz brīdi runātāja saminstinājās, tad turpināja: – Es izlasīju avīzē rakstu… Par to leģionāru… Esmu pārliecināta, ka viņš ir mans tēvs Pēteris Gailis. Māte viņu gaidīja visu mūžu…
Niks Zvirbulis brīdi norūpējies klausījās šņukstos.
