Esmu no tiem cilvēkiem, kas mīl grāmatas, bet steidzīgais dzīves ritms liedz tās lasīt tik daudz, cik vēlētos. Bet tā pavisam nejauši, bet acīmredzot likumsakarīgi, manās rokās nonāca tiešām vērtīga grāmata – “Mūks, kurš pārdeva savu Ferarri”. Tā ir pašiedvesmas grāmata dzīves pilnveidošanai. Iespējams, ja pirms pusgada man kāds piedāvātu pašiedvesmas grāmatu, es pasmīkņātu un to nelasītu, bet tagad tā pie manis nonāca īstajā brīdi. Nav jau tā, ka man būtu dzīves apnikums, bet šajā dižķibeles laikā mazliet vairāk iedvesmas dzīvot skaisti nenāktu par ļaunu.
Grāmata tiešām bija lieliska, un sajūsma par spilgtajiem citātiem vēl joprojām nav rimusi. Patika tieši tas, ka grāmata ir vienkārša, viegli uztverama un ar reāliem piemēriem, kā tad dzīvot labāk. Citāti tik spilgti, ka tos tā vien gribas sarakstīt uz lapiņām un izvietot pa visu dzīvokli. Acīs sariešas asaras no tā, ka viss sarežģītais patiesībā ir tik vienkāršs un laime nemaz nav tik nesasniedzama, kā šķiet. Tas taču ir tik vienkārši – ik dienas smaidīt, domāt labas domas, izvirzīt mērķi un tiekties uz to, pilnveidot sevi, cienīt savu laiku, pašaizliedzīgi kalpot citiem un izdzīvot tagadni. Grāmatā teikts, ka, nākot pasaulē, mēs kliedzām, kamēr pasaule gavilēja, un dzīve mums jānodzīvo tā, lai, to atstājot, pasaule kliegtu, bet mēs gavilētu. Ikviens cilvēks, kas dzīvo uz mūsu planētas, ir pasaules brīnums. Un ikviens no mums tādā vai citādā veidā uzskatāms par varoni.
