Starp dziedošiem spēļu automātiem, žetonu un naudas skaņām pazūd mīlestība, cilvēcība, cieņa un pienākums.
Starp dziedošiem spēļu automātiem, žetonu un naudas skaņām pazūd mīlestība, cilvēcība, cieņa un pienākums. Līdzīgi kā pēc nelaimīgām un neveiksmīgām derībām, kad cilvēks pazaudē visu un citiem kļūst par apsmieklu.
Uzklausīju sievieti, kuras vīrs jau trīs gadus ir spēļu automātu upuris. Par vīrieša “sānsoli” zina tikai tuvinieki un labākie draugi, kas nu jau zaudējuši ticību, ka izirusī ģimene kādreiz atkal būs stipra.
“Šķiet, ka viņš ar azartspēlēm aizrāvās, kad no mājām ilgāku laiku bija prom, jo mācījās kursos. Sākumā tā bija izklaide. Pēc kursiem es pirmo reizi mūsu ģimenes dzīvē sastapos ar faktu, ka viņš izņēma naudu no kopējā maka. Bija atlikuši 20 lati un viņš tos slepus bija izņēmis. Protams, dažas dienas vēlāk viņš atzinās, ka naudu ir paņēmis un tam sekoja solījums: “Es tev atdošu”. Šī frāze pārāk bieži sāka dominēt viņa leksikā,” atceras sieva, kam rakstā esmu devusi vārdu Arta.
Jebkuram, kam viņš lūdzis naudu, solījis to atdot. Kaut gan mirklī, kad naudu ieguvis, uzreiz to arī nospēlējis, aizmirstot par parādiem. Viņu vadījusi pārliecība, ka vinnests nekur nezudīs. Gunāram (vārds izdomāts) darba nebija un aizraušanās ar spēļu automātiem šķitusi viegla peļņa. Uz miestiņu atvestie jaunie automāti sākotnēji bijuši ieprogrammēti, ka tie “naudu meta pakaļ”. Krita vajadzīgās kombinācijas. Tas – slazdam un vilinājumam. Sākumā Gunārs naudu arī vinnējis, mājās pārnācis ar iepirkuma saiņiem, bet galvā radusies doma – kāpēc strādāt, ja varu dzīvot šādi. Iemest latu un atgūt 50! Forši.
Vieglas naudas tīkotājs
“Iekrīt cilvēks, kas tīko pēc vieglas naudas, ko var iegūt, sēdot pie spēļu automāta, iedzerot alu un klausoties mūziku. Bet nāk posms, ka vinnētie 50 lati vairs neapmierina. Gribas vairāk. Visu naudu met automātā un apstāties vairs nevar, kamēr kabatas ir tukšas. Bet azarts nepazūd. Ir atkal jāmeklē nauda, jāaizņemas,” norāda Arta.
Bijis laiks, kad Artai zvanījuši paziņas un teikuši: “Pie manis atnācis tavs vīrs un lūdz 30 latus. Aizdot? Kas jums ir noticis?” Protams, Arta paskaidrojusi, ka vīrs spēlē, ka viņš nav parāda atdevējs. Bija laiks, kad pie Artas nākuši kaimiņi un teikuši, ka ilgāk parāda atdošanu vairs nevarot gaidīt. Daudzi nezināja, ar ko aizrāvies Gunārs, jo viņu ģimene sabiedrības acīs šķitusi priekšzīmīga. “Gunāra meli bija ļoti ticami. Cilvēki uzticējās, aizdeva. Ja vīrs parādus neatdod, tos piedzen man. Es atdevu. Atņēmu naudu bērniem un sev,” atceras sieviete.
Bija posms, kad Arta zvanīja visiem iespējamiem cilvēkiem, kas varētu aizdod naudu un lūdza to nedarīt. Viņa devās uz Gunāra jauno darbavietu un kolēģiem lūdza vīram naudu neaizdot. Pirmās vīra algas Arta neredzēja. Bija meli, ka viņam kā “jaunajam” speciālistam ir pārbaudes laiks, ka alga nemaz nav izmaksāta. Arta atkal, pārbaudot kā neuzticama un nepaklausīga bērna melus, devusies uz darbavietu un noskaidrojusi, ka alga vienmēr ir samaksāta, ka vīrs jau avansu prasot krietni uz priekšu un tādēļ algas dienās viņam nemaz neesot ko izmaksāt.
Haltūru samaina 50 santīmos
“Arvien biežāk viņš mājās pārradās piedzēries, jo tur, kur bija spēļu automāti, bija arī iedzeršana. Atnāca nomākts, badains, bez naudas,” saka Arta. Kad Gunārs bijis bez darba, radinieks piedāvājis haltūru. Bijis grūti un smagi jāstrādā. Par padarīto saņēma 50 latus un uzreiz visus samainīja 50 santīmos, lai varētu spēlēt. Arta zinājusi dienu, kad vīram izmaksās haltūras naudu un viņa Gunāru vaktējusi. Protams, atradot pie spēļu automātiem. Kabatas pilnas ar žvadzošu sīknaudu, kaut arī par dzīvokli jau bija sakrājies ievērojams parāds. Arta lūgusi, lai viņš nāk mājās.
“Ej pati mājās, es tev naudu vēlāk atdošu,” atteicis Gunārs. Protams, naktī Gunārs mājās pārradies kā nopērts suns ar vainas apziņu. Uz īsu mirkli viņam pavīdējusi skaidra doma – es esmu slims. Tad viņš beidzot apzinājies, ka viņam ir vajadzīga palīdzība, jo bez spēļu automātiem nespēj vairs dzīvot.
Arta devusies pie psihiatra, citiem speciālistiem, lai varētu palīdzēt vīram atsvabināties no graujošā posta.
“Pašam ir ļoti jāgrib mainīties, jābūt gribasspēkam. Gunāram bija īss mirklis, kad viņš lūdza manu palīdzību, vēlējās mainīties. Dzēra antidepresantus. No malas vērojot, šķita, ka cilvēks pamazām piedzimst no jauna. Bija dzīvespriecīgs, alkoholu nelietoja. Piekrita, ka es saņemu viņa algu. Pamazām no parādiem tikām vaļā,” saka Arta.
Apkārtējiem Arta priecīgi bildusi, ka viņas vīrs vairs nespēlējot. Bet pēc trīs mēnešiem kāds paziņa teica: “Tavs vīrs no manis atkal aizņēmās naudu.” Gunārs bija atradis jaunu spēļu automātu vietu – tālāk no paziņu un sievas acīm. Atkal viņš sāka izvairīties no darba, pat pusdienas pārtraukumus izmantojis “iespējamajam ķērienam”.
Nohipnotizē automātu skaņu
Artai vairs nebija spēka palīdzēt un censties vīru izvilkt no purva. Reiz viņa satikusi cilvēku, kas nodarbojas ar spēļu automātu biznesu. Kas tas ir par spēku, kas nobriedušu vīrieti vilina pie spēļu automātiem? Viņš skaidrojis, ka no spēļu automātiem lielu peļņu negūst. Gribētājam tiek tikai neliela daļa, pārējais paliek automātu īpašniekam. Bet cilvēku pievilinot un hipnotizējot skaņas, ko izdod spēļu automāti.
“Bija iespēja par to pārliecināties. Visa ģimene sēdēja kafejnīcā pie pusdienu galda. Kafejnīcas blakus telpā bija spēļu automāti, pie kuriem tajā mirklī darbojās kāds spēlētājs. Gunārs automātu neredzēja, bet pēc skaņas juta, ka gūst vinnestu. Mans vīrs sastinga. Un uzreiz jautāja: “Cikos jūs brauksiet mājās?”,” atceras Arta.
Bērns krājis naudu velosipēdam. Gunārs to “nospēlēja”. Nācās šķirties no daudzām sadzīvē vērtīgām lietām, lai nokārtotu parādus. Par 160 latiem Gunārs pārdevis automašīnu, kuru pats pirms neilga laika bija iegādājies par 1300 dolāriem. Kas sūri un grūti bija nācis, tas pārāk viegli aizgāja.
Gatavs nostāties uz noziedzības ceļa
Dziņa spēlēt kļuva tik stipra, ka Gunāram bija vienalga, kādā veidā tikt pie naudas. Viņš bija gatavs zagt. Zagšanas dēļ viņu padzina no labi apmaksāta darba. “Tagad viņš ir bez darba. Kas viņam uzticēsies? Kam viņš ir vajadzīgs? Ja bērni pirms tam viņu žēloja, tad tagad viņi kaunas. Mazākais bērns reiz jautāja: “Kādēļ tētis mums tāds jocīgs? Mēs ar klasesbiedriem stāvam viņam apkārt pie spēļu automātiem, bet viņš mani pat neredz.”
Arta atzīst, ka Gunārs ir degradējies. Jau pusgadu ne reizi viņš nav izrādījis vēlmi atrast darbu. Ja viņš vēlas smēķēt, staigā pa ielu un salasa izsmēķus. Dienu viņš pavada mājās, skatoties televizoru, spēlējot bērnu datorspēles, lasot no bibliotēkas paņemtos laikrakstus un žurnālus. Radinieks reiz Artai ieteicis Gunāru pieņemt kā garīgu invalīdu. “Redzu, ka viņš ir vīrietis labākajos gados, ka viņam ir divas rokas un kājas, bet viņš ir zaudējis atbildības sajūtu par sevi un ģimeni. Tā ir bezkaunība. Es viņu vairs neuzskatu ne par ko,” atzīst Arta.
Viņai zudusi cerība, ka Gunārs vēl kādreiz centīsies atgriezties normālā dzīvē un aizmirsīs “skanošo” mīlestību. Savai dzīvei viņš vairs neredz jēgu. Pats atzinis, ka nu jau viņam esot vienalga, ka bērns blakus raud un sūdzas, jo nav ko ēst. Tikai viena lieta pasaulē viņam vēl šķiet svarīga – kā nospiest vajadzīgo kombināciju, lai ripotu nauda. Gluži kā pasakā par Vērdiņu.
***
Speciālistu viedokļi
Psihiatrs un narkologs Jānis Strazdiņš:
– Azartspēļu atkarības rašanās procesā iesaistīti visi tie neiroķīmiskie mehānismi, kas organismā darbojas narkotiku, alkohola, seksuālo izjūtu, naudaskāres, mīlestības vai citu ļoti spēcīgu emociju ietekmē. Kaislīga spēlmaņa smadzenēs ieslēdzas tā sauktā kateholamīneriģiskā atalgojuma kaskāde jeb vienkārši atalgojuma sistēma, kur atrodas visi galvenie veģetatīvās nervu sistēmas, labsajūtas, emociju līdzsvara, fizisko izjūtu regulācijas centri.
Slimība sākas, kad tieksme spēlēt ņem virsroku pār visām citām interesēm, kad spēle sāk traucēt dzīvot, radot veselības bojājumus, sociālas problēmas.
Azartspēļu atkarība ir objektīva, nopietna patoloģija, kuras ietekmē mainās visa cilvēka dzīve. To vairs nepārvalda saprāts un griba, bet gan slimīga tieksme vēlreiz izjust spēles prieku. Azartspēļu atkarīgajiem novēro arī otro simptomu – tolerances palielināšanos, kas izpaužas kā spēles likmju augšana. Jo lielākas likmes, jo spēcīgāks pārdzīvojums.
Spēļu zālēs bieži vien ir cilvēki, kas zaudējušajiem piedāvā aizdot naudu, lai viņi zaudētu vēl. No aizdošanas brīža tiek nolikts parāda atmaksāšanas termiņš. Ja noteiktajā laikā parādnieks naudu neatdod, tiek ieslēgts noziedzīgajā pasaulē labi pazīstamais skaitītājs, pēc kura summa sāk katastrofāli augt. Cilvēkam, kas nespēj naudu atdot, draud ar «novākšanu».
Racionāli domājošs indivīds spēļu zālēs nekad neies, to darīs tikai azartisks cilvēks, kas izjūt kāri pēc asiem un spēcīgiem pārdzīvojumiem.
Tā kā visas atkarības darbojas pēc vienāda mehānisma, arī ārstēšanas paņēmieni ir tie paši: psihoterapija un modernie prettieksmes un psihofarmakoloģiskie medikamenti.
Ārstēšanas ietekmē izdodas nomākt slimīgo spēles tieksmi un panākt, ka cilvēka prāts un griba ņem virsroku pār to.
Biežāk azartspēļu atkarībā nokļūst alkoholiķis, jo viena atkarība izraisa otru. Parasti ir tā: kad izdodas tikt galā ar alkoholismu, spēļu atkarība atkāpjas pati no sevis. Atkarīgie no azartspēlēm nedrīkst ne reizi spēlēt, lai atkal viss nesāktos no jauna.
Seksopatologsun transologs Jānis Zālītis:
– Vēlme spēlēt azartspēles tāpat kā seksuālā un visas citas tieksmes
ir ļoti spēcīga, tādēļ grūti pakļaujas terapijai.
Azartā iekritis cilvēks spēles procesā gūst milzīgu orgastisko baudu – tādu kā dzimumakta laikā. Spēles process šādiem cilvēkiem aizstāj dzimumaktu – viņu sievas nereti sūdzas par vīru seksuālo vēsumu.
Spēlmaņi iemīlas spēlē (spēļu automātā), domā par to darbā un mājās gluži kā par mīļāko, ir no tās atkarīgi.
Kaislīgi spēlmaņi tik ļoti koncentrējas uz procesu, ka ieiet transā – neredz un nedzird neko, kas notiek apkārt. Spēlmanis tāpat kā alkoholiķis ir slims uz visu mūžu – atkarība no azartspēlēm tāpat kā alkoholisms nav izārstējama pavisam, tikai apturama, brīdinot, ka nekādā gadījumā nedrīkst atsākt spēlēt, jo tad slimība atkal ies tālāk savu gaitu.
