2. Varbūt tieši šis vakars beidzot dos iespēju pacelties kādu pakāpienu uz augšu pa uzņēmuma ieņemamo amatu “trepītēm”?
2.
Varbūt tieši šis vakars beidzot dos iespēju pacelties kādu pakāpienu uz augšu pa uzņēmuma ieņemamo amatu “trepītēm”? Kuram tad vēl nav zināms, kā Viktorija kļuva par direktora personīgo sekretāri! Sākumā jau viņu kā tikko beigušu vidusskolniecīti pieņēma par apkopēju, un, ja vien ne kāds ieildzis pikniks un kāda sauna, varbūt viņa, neviena nepamanīta, tur vēl līdz šim sēdētu. Nē, uz tādu “lēcienu” Dita gan necerēja, bet ar savu grāmatvedes diplomu viņai jau sen vajadzēja sēdēt citā kabinetā, nevis pie konveijera.
Skatiens apstājās pie gleznas. Pirms diviem gadiem to viņai bija dāvinājusi Zanda, piebilstot – lai ceriņu ziedi un smarža rosina īstenot vispārdrošākos sapņus… Varbūt tieši šobrīd bija pienācis īstais brīdis? Rūpīgi apskatījusi gleznu, Dita secināja, ka šī pārdrošā doma nav nemaz tik peļama. Zanda vienmēr ir pratusi izvēlēties dāvanas un neko bezgaumīgu neatļautos kādam dāvināt. Krustmāte noteikti priecāsies par šādu dāvanu un, protams, izrādīs to visiem ciemiņiem. Un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Gan jau arī priekšnieks pratīs novērtēt Ditas labo gaumi dāvanās izvēlē.
Jo ilgāk Dita vēroja gleznu, jo uzmācīgāka kļuva doma, ka gleznas rāmi gan vajadzētu nokrāsot pieskaņotākā tonī. Vēl kaut kur bundžās vajadzēja būt ietonētajai baltajai krāsai, ar kuru pavisam nesen tika krāsoti plauktiņi virtuvē – visā ceriņu krāsu gammā. Kādā no tām noteikti kaut kas vēl bija atlicis. Vēl pēc brīža Dita, izņēmusi gleznu no rāmja, ķērās pie tā pārkrāsošanas…
* * *
“Sešdesmit piecu gadus mamma tā arī nesagaidīja,” skumji nodomāja Lolita, kārtojot kastēs tik pazīstamas lietas. Starp tām bija daudz tādu, kuras vairāk saistījās tikai ar atmiņām, un Lolitas dzīvoklī tām pat pie labākās gribas vieta neatrastos. Skumji jau bija pamest māju, kur jau no bērnu dienām pazīstami visi stūrīši, tomēr ne Lolita, ne Vitolds nespētu regulāri piebraukāt šurpu, lai māju pieskatītu. Brālis sen bija atradis darbu citā pilsētā un tur labi iedzīvojies, bet Lolitai paveicās atrast dzīvokli blakus darba vietai. Pircējs mājai jau bija atradies un tagad nācās to atbrīvot no mammas mantām un mēbelēm. Ar dažādiem mīļiem sīkumiem nebija nekādu rūpju – tie viegli satilpa sekcijas atvilktnēs vai vismaz kastēs. Tāpat arī ar grāmatām un traukiem. Bet, tā kā Vitolds atteicās ņemt kaut trīs no sešām gleznām, Lolitai nācās domāt, ko ar tām visām darīt. Divas – “Saullēkts” un “Pirms negaisa” – viņa atcerējās kā ļoti senas, ar tām saistījās pašas bērnībā piedzīvoti brīži. Agrs rīts, basās kājas aukstajā rasā, izkapts švīkstošā skaņa un tēva kūpošā mugura. Un – strauji kāpjoši melni padebeši aiz muguras – kā tai meitenei gleznā. Vēl tagad kaut kur izjūtās mājoja tā nepatīkami kāpjošā baiļu sajūta – līdz mājām vēl tik tālu…
Tātad – tām vieta noteikti jāatrod. Trešo – akvareli – viņa jau sen bija iecerējusi savam dzīvoklim, tikai vēl nebija radusies izdevība to atvest. Par pārējām trijām Lolita domāja – kur likt? Āboli, saulespuķes un ceriņi… Tā īsti nesaistīja neviena no tām. Varbūt tāpēc, ka tās mammai tika sadāvinātas nesen un pie tām nebija pierasts, bet varbūt arī tāpēc, ka gleznotāju uzvārdi bija sveši.
Šobrīd vienkāršāk likās tās visas aizvest pie sevis uz dzīvokli un tad laika gaitā kaut ko izdomāt. Pārdot? Lolita nedomāja, ka kādai no tām varētu būt liela vērtība, bez tam – mammai jau tās tika dāvinātas.
