Veicot žurnālista darba pienākumus, jāatzīst, diezgan reti var piedzīvot tādas izjūtas, kā gatavojot rakstu pēc lasītājas ieteikuma par Alūksnes veikalu Jāņkalna ielā. Ļoti gribētos, lai šādi mirkļi ir biežāk, jo šīs izjūtas bija ļoti pozitīvas tādēļ, ka ir cerība – šoreiz būs izdevies palīdzēt.
Reizēm šķiet, ka mūsdienās visatļautībai vairs nav robežu, un arī no publicitātes reti kurš vairs pieraujas – visi var darīt, ko grib, un nevienam par to nekas nav, likumi un noteikumi vairs nepastāv. Piemēram, kaut vai nesenais sižets Latvijas televīzijā raidījumā “De facto” par Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas darbinieka nelegālajiem ienākumiem. Kādu kārtību un likumu ievērošanu valstī varam vēlēties, ja valsts amatpersonas, kam tas jānodrošina, rīkojas pavisam pretēji? Tomēr arī šajā gadījumā ir cerība, ka žurnālistu darbam būs rezultāti, jo atbildīgās amatpersonas vismaz izrāda satraukumu, kaut gan atzīst: deklarācijas amatpersonām ir jāiesniedz, bet, piemēram, Korupcijas novērošanas un apkarošanas birojs izlases kārtībā gada laikā no tām pārbauda tikai 120 deklarācijas. Arī pagājušajā nedēļā, darba darīšanās apmeklējot vienu no pasākumiem, nācās dzirdēt amatpersonu teikto, ka likums jau mums tāds ir, bet cilvēki to tāpat neievēro – varbūt tad likumu atceļam? Ja ar šādu attieksmi mēs izturēsimies pret visiem likumiem, tad jau ar laiku mums nebūs vairs neviena! Neko nesaku par patiesi neveiksmīgiem likumiem, kas, piemēram, tikai veicina kārtējo papīru rakstīšanu atskaitēm.
Un tāpat ir ar jau minēto veikalu Jāņkalna ielā, kur pircēji vērsa uzmanību uz necilvēcīgiem darba apstākļiem darbiniekiem un to, ka viņiem, ejot iepirkties, salst rokas un sasaluši pārdošanai paredzētie kartupeļi… Prieks, ka savus pienākumus godam veica Valsts darba inspekcijas darbinieki, lai gan, kā zināms, galvenokārt viņi apmeklē darbavietas, kur ir paaugstinātas bīstamības apstākļi darbinieku drošībai. Tomēr atbrauca arī uz Alūksni, un tagad visi kopā gaidīsim februāra vidu, kāds būs tam visam rezultāts pēc inspekcijas atkārtotas pārbaudes. Tā arī ir žurnālistu sūtība – rakstīt, stāstīt un rādīt sabiedrībai patiesību par to, kas notiek mums līdzās. Un, ja vēl caur to visu izdodas cilvēkiem palīdzēt, tad, atzīstu, tas ir mana darba vislielākais gandarījums. Bet patiesībā cits citam palīdzēt mēs varam tikai visi kopā, tādēļ – mīļie lasītāji, mūsu redakcijas durvis vienmēr ir atvērtas jums un jūsu stāstiem, saucieniem pēc palīdzības. Tāpat kā mūsu pastkaste un elektroniskais pasts. ◆
