Alūksnietes Guntas Ļuļes dzīvē pašlaik ir lielu pārmaiņu periods – viens dzīves posms, kas saistīts ar darbu kā Alūksnes rajona padomes izpilddirektorei, ir beidzies, un sāksies jauns, kas pašlaik ir nezināms.
Ja jaunajā gadā daudzi apņemas sākt jaunu dzīvi, izsaka kādu solījumu sev, tad G.Ļuļei nosacīti jaunu dzīvi būs jāsāk neatkarīgi no viņas vēlmēm – jāmeklē jauns darbs, jāiejūtas jaunā darba kolektīvā un jāmaina ierastais ikdienas ritms.
– Cik gadi no Jūsu darba mūža veltīti rajona padomei?
– Kā izpilddirektore strādāju 11 gadus. Bet – viss, kas notiek, notiek uz labu, tādēļ jaunās pārmaiņas savā dzīvē sagaidu pat ar nelielu ilgošanos, jo šķiet, ka esmu aizsēdējusies – pašvaldībā kopumā ir nostrādāti 25 gadi. Bet es ne brīdi netiku izjutusi rutīnu vai vienveidību, jo ir mainījušies amati, pienākumi, likumdošana. Esmu devusi pamatu daudzām institūcijām, kuras ir sākušas strādāt un jau beigušas strādāt mūsu pusē. Biju klāt, kad likvidējās obligātais kara dienests, padomju armija un sākās alternatīvais dienests. Vienmēr uz darbu esmu nākusi ar prieku un strādājusi kopā ar jaukiem kolēģiem. Esmu ļoti laimīga, ka dzīve man devusi tādu iespēju.
– Tauta runā: lai gan esat bijusi izpilddirektore, tomēr vienmēr stingru roku pielikusi arī rajona padomes vadīšanā…
– (Smejas). Ko nozīmē pielikt stingru roku? Tas nozīmē būt iekšā procesos un neskatīties uz lēmumu pieņemšanu no malas. Reizēm manas domas ir bijušas citādākas nekā priekšniekiem, bet es dziļā cieņā noliecu galvu visu manu bijušo priekšnieku priekšā – viņi ir pratuši uzklausīt, argumentēt savu viedokli un prasījuši argumentāciju arī man.
Stingru roku es varbūt esmu pielikusi naudas “raušanā” uz rajona pusi pēdējo četru gadu laikā. Mēs reizēm pārāk vieglprātīgi domājam, ka gan jau viss notiks, gan jau Rīgā sapratīs, gan jau nauda būs. Alūksni parasti salīdzina ar Gulbeni un pārmet, ka tur kaut kas ir, bet Alūksnē nav, ka neviens neko nedara, bet – ir jāpaiet zināmam laikam, lai cilvēks ieraudzītu durvis, pa kurām jāieiet. Ja Gulbenes rajonā vadība jau gadu desmitiem strādājusi un zina, kur klauvēt un ko gaidīt, tad viņai arī uzticas. Ja pie mums notiek straujas vadības maiņas, paiet laiks, kamēr katrs atrod īstās durvis un pierāda, ka viņš ir uzticams, bet brīdī, kad jāsāk gaidīt atdeve atpakaļ, viņa vietā jau ir cits un – nekā! Turklāt korumpētība nav nemaz tik augsta, kā visiem šķiet. Finansējuma piesaiste rajona institūcijām no manis nav prasījusi melus, finanšu mahinācijas, nemaz nerunājot par kukuļdošanu. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Mans pirmais projekts bija 412 latu apmērā 2003.gadā, pēdējie vēl tiek īstenoti, bet nekad nevar teikt, ka pie projekta cilvēks strādā viens. Nozīmīgākie ir valsts investīciju projekti vakarskolai, Gaujienas internātpamatskolai.
– Par ko ir vislielākais gandarījums?
– Par to, ka cilvēki praktiski nav pamanījuši rajona padomes darbu, jo pamana jau kļūdas, neizdarības brīdī, kad cilvēkiem rodas problēmas. Rajona padomei iedzīvotāju sūdzību praktiski nav – tas liecina, ka visi strādājuši profesionāli. Rajona padomes veiktās funkcijas tik tieši neatsaucas uz katru iedzīvotāju kā pašvaldību funkcijas, tādēļ joprojām ir daļa cilvēku, kas nesaprot, ar ko rajona padome vispār nodarbojās! Tā ir sarežģīta un grūti uztaustāma ķēdīte, kas vijas no cilvēkiem rajona padomē līdz iedzīvotājiem, bet ļoti būtiska un darbietilpīga ķēdīte. Kad pieturā nepienāk autobuss, cilvēks dusmojas uz pārvadātāju un aiziet mājās, bet viņam neienāk prātā, ka visi autobusu kustības saraksti, maršruti, licences, līgumi ar pārvadātāju prasa daudzu cilvēku kopdarbu, no kuriem daļa strādā rajona padomē.
– Cik un kādi darbinieki no rajona padomes ir pārgājuši strādāt uz novada pašvaldību?
Apmēram puse rajona padomes speciālistu. Lielākā daļa darbinieku pēc sarunas ar novada domes izpilddirektori un redzot, ka vakanču nav, uzskatīja par loģisku un saprātīgu noslēgt vienošanos un aizgāja no darba, vienojoties ar darba devēju. Viens darbinieks šādu vienošanos nevēlējās noslēgt – kopš 4.janvāra mēs abi ar viņu esam Alūksnes novada pašvaldības darbinieki. Personīgi man darāmā vēl ir daudz, jo jāgatavo atskaites un cita dokumentācija.
Tas viss ir skumji, jo brīvu darba vietu praktiski nav, šiem darbiniekiem ir specifiskas zināšanas, liela pieredze. Par ko viņi var pārkvalificēties – frizieri, manikīra speciālistu? Katrā valstī ir ekonomiskā bāze un politiskā virsbūve. Manuprāt, mēs pašlaik tikai mainām politisko virsbūvi, cenzdamies izmainīt ekonomisko bāzi. Bet – kamēr nebūs izmaiņu ekonomiskajā bāzē, uzlabojumu nebūs. Nepiekrītu tiem, kas saka, ka ir pārāk liels pārvaldes, administrācijas aparāts, jo – ja valstī grib kārtību, tad ir jābūt cilvēkiem, kas to nodrošina. Nekas nenotiek pats no sevis.
– Jūsuprāt, kā ir izdevusies novadu reforma?
– Tik ilgus gadus gatavota reforma tomēr notiek nesagatavoti. Ir daudz ikdienas lietu, par kurām nav vienotas nostādnes un atbilstības likumdošanai. Arvien biežāk sāku domāt, ka reforma un krīze tīši vai netīši ir savstarpēji saistītas. Mūsu valstī vairākkārt ir bijis tā: kad cilvēkiem stāsta, ka ir sāls, cukura deficīts, valstī ir banku vai citas nopietnākas problēmas. Tiklīdz tiek palaista kārtējā pīle par, piemēram, lata devalvāciju, es momentā no tās novēršos un sāku uzmanīgāk klausīties ziņas, lai saprastu, kur atkal briest milzīgas problēmas.
Man ļoti, ļoti negribētos, lai šīs reformas rezultātā kopējā ķēdē nepazustu tie posmi, ko padarīja rajona padome. Ir bažas arī par to, ka augstākstāvošām instancēm var pietrūkt izpratnes par lietām, kas notiek pie mums uz vietas. Piemēram, rajona padomē nesen tika saņemta vēstule no kādas institūcijas ar prasību slēgt vēl divus autobusu maršrutus, jo esot slēgtas divas skolas un bērni turp vairs neesot jāved! Tas, ka šajās skolās mācījās bērni no tuvākās apkārtnes un ir jāveido divi jauni maršruti, lai šos bērnus aizvestu uz citu skolu, nevienam tur neienāk prātā!
– Kā vērtējat Alūksnes un Apes novadu darbu?
– Katrs cilvēks var izdarīt tik, cik var. Ne visu nosaka cilvēka vēlme vai politiskie lēmumi, jo ir daudz objektīvu lietu, kas to ietekmē. Alūksnes pusē nav rūpniecisko uzņēmumu, pavasaris atnāk pāris nedēļas vēlāk, bet rudens – ātrāk, tādēļ lauksaimniecība arī nav labi attīstīta. Lai pašvaldības varētu normāli strādāt, vajadzīgi ieņēmumi, bet tos rada iedzīvotāji ar savu ienākuma nodokli. Ja nav darba, nav arī nodokļu ieņēmumu.
Man gribētos, lai Apes novadā ir arī Jaunlaicene un Veclaicene, jo tas būtu pagastiem ekonomiski pamatotāk un Apes novadam saimnieciski izdevīgāk. Ir dzirdēti minējumi, ka ar laiku Alūksnes un Apes novadi saplūdīs vienā, bet par to pāragri spriest. Alūksnes novadā ir tā: jo lielāka pašvaldība un nauda, jo lielāka vēlme pēc ietekmes un politika.
– Jums ir zināšanas pašvaldību darbā. Vai nav bijusi doma strādāt Alūksnes novada pašvaldībā?
– Grūti teikt, vai mani nākotnes nodomi saistīsies ar darbu pašvaldībās. Šobrīd reālu piedāvājumu nav – tas nozīmē, ka būs būtiski jāmaina nodarbošanās profils. Vadošā amatā strādāt negribētos – esmu sevi pārbaudījusi ar varu, tagad jāpārbauda sevi ar kaut ko citu, bet no darba es nebaidos. Sava perfekcionisma dēļ neesmu pieteikusies uz nevienu līdz šim izsludināto Alūksnes novada vakanto darba vietu. Uzskatu, ka cilvēkus ar specifiskām zināšanām ir jāizmanto konkrētā jomā. Var jau akadēmiķi ielikt par sētnieku, bet tā mēs no krīzes neizkļūsim. Šobrīd cilvēku zināšanas valstī netiek novērtētas – varbūt tās ir bailes no konkurences. Cilvēkus cenšas salauzt un ielikt vietā, kur viņu zināšanas ir pārāk labas.
– Kādi ir jūsu nākotnes
nodomi?
– Šobrīd man absolūti negribas sasprindzināt savas smadzenes, lai atcerētos vidusskolas matemātikas kursa saturu, citādi man pret darbu skolā nav nekādu pretenziju. Iepriekš ļoti radikāli esmu mainījusi darbības jomas, tādēļ pieļauju, ka liktenim ir kaut kas padomā priekš manis. Varbūt šobrīd liktenis mani pārbauda uz stresa noturību, bet arī šo pārbaudījumu izturēšu. Kādreiz dzīvē vajag arī apstāties. Rītdiena būs – tā būs tāda, kādu paši izveidosim.
