“Katrā cilvēkā ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Domāju, ka man labais un sliktais ir līdzsvarā,” saka alūksniete Evita Kubuliņa.
“Katrā cilvēkā ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Domāju, ka man labais un sliktais ir līdzsvarā,” saka alūksniete Evita Kubuliņa. Pagaidām Evita strādā par pārdevēju veikalā “Oto” un gaida brīdi, kad varēs atsākt netradicionālās psiholoģijas studijas.
“Esmu dzīvespriecīga un lepna sieviete ar labu humora izjūtu. Dzīvoju tā, lai pēc gadiem sev varētu teikt – ja viss būtu jāsāk no sākuma, darītu tāpat. Mana vājība ir labas smaržas. Ja man ir 20 latu un veikalā ieraugu smaržas, kas patīk, nopirkšu tās, kaut arī pēc tam grauzīšu sausiņus,” viņa atzīst.
Brīvajā laikā Evitai patīk adīt. “Man ir daudz brīva laika, jo divas dienas ir jāstrādā un divas ir brīvas. Lasu grāmatas, kam ir dziļa doma. Nepatīk bestselleri. Gribu izlasīt grāmatu “Zirgu vārdotājs”, bet nevaru saņemties. Domāju, ka pilnvērtīgai dzīvei vajag elementāras lietas – ģimeni, draugus un darbu. Man pašlaik aktuāla ir doma par tālāku izglītību. Uzskatu, ka cilvēka dzīve bez draugiem ir vientuļa. Ir vajadzīgs kāds, ar ko dalīties. Man tā ir draudzene, kam vienmēr varu uzticēties,” stāsta Evita.
Viņa domā, ka mūsdienu cilvēki dzīvo līdzi laikam. “Nepatīk, ka tie, kam ir vairāk materiālo vērtību, uzskata sevi par pārākiem. Manuprāt, Alūksnē tas jau ir jūtams – cilvēku dalījums pēc naudas maka biezuma. Domāju, ka katra cilvēka rīcība ir attaisnojama, ja tai pamatā ir laba doma. Mūs ietekmē citi cilvēki un apstākļi. Ticu, ka kaut kas vada mūsu dzīvi, bet likteni nosaka cilvēks pats,” viņa saka.
“Man ir radies iespaids, ka tagad vīrieši vairāk domā par to, kā jūtas sieviete. Pašai lepnums nekad neļautu skriet pakaļ. Ceru, ka šajā gadsimtā zinātnieki atklās zāles pret tādām slimībām, kas līdz šim nebija ārstējamas. Pasaule kļūst arvien tehniskāka, tāpēc gaidu, ka cilvēki attapsies, ka nepieciešama arī zaļa zāle un putnu dziesmas,” atzīst Evita.
Lai Evita labi justos, mājās obligāti ir jābūt svecēm. Pie jaunām pārmaiņām viņa pierod lēni. “Fiziski es pieņemu uzreiz visu jauno, bet garīgi reizēm ne,” Evita saka.
