Novadu reformas rezultātā par Alsviķu pagasta pārvaldes vadītāju kļuvis Juris Griščenko no Strautiņiem. Līdz šim viņš bijis Alsviķu pagasta padomes deputāts, bet iztika pelnīta, strādājot privātajā uzņēmumā SIA „Ēras”. Tiesa, par „savējo” jaunais pagasta pārvaldes vadītājs kļuvis pirms 20 gadiem jeb kopš brīža, kad nejaušība atvedusi viņu uz Strautiņu pusi. „Esmu uzaudzis Rīgā, bet ar šo pusi mani saistījušas tikai vecvecāku mājas kaimiņu novadā Gulbenē. Pēc skolas biju nolēmis mācīties Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Lai varētu izturēt konkursu, izdomāju ņemt norīkojumu no Gulbenes puses. Tā kā viens no maniem draugiem to pašu bija nolēmis darīt Strautiņos, pēc norīkojumiem devāmies kopā. Ceļā mums automašīnai pārsprāga riepa, tā ka tīrās sagadīšanās pēc norīkojumu no padomju saimniecības „Strautiņi” paņēmām abi,” stāsta J.Griščenko. „Kad pabeidzu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju un Strautiņi pret mani saistības bija izpildījuši, maksājot stipendiju, es nolēmu atdarīt viņiem ar to pašu un izpildīt savu pienākumu, paliekot šeit strādāt un dzīvot. Vēlāk nodibinājām uzņēmumu SIA „Ēras”, kas sniedz transporta pakalpojumus. Sākām Alsviķos ar nelieliem ceļu remontdarbiem un pamazām paplašinājāmies. Šobrīd gan sakarā ar finansiālo situāciju notiek pretējais, tomēr ceru, ka šīs grūtības izdosies pārvarēt.”
– Vai ar 20 gadiem ir pieticis, lai justos kā īsts alūksnietis?
– Drīzāk jūtos piederīgs Strautiņiem, nevis Alūksnei un pat ne Alsviķiem. Vienu brīdi atpakaļ man pat likās, ka būtu labi, ja Strautiņi kļūtu par atsevišķu pašvaldību. Tas bija laikā, kad Alsviķiem kā pagasta centram tika dota iespēja attīstīties straujākos tempos. Tagad gan vairs tā nedomāju. It sevišķi pēc novadu reformas, kad jo lielāks pagasts, jo lielākas ir izdzīvošanas iespējas. Domas mainīja arī tas, ka Strautiņi laika gaitā spējuši attīstīties līdzvērtīgi Alsviķiem. Piemēram, varbūt Alsviķiem pirmajiem tika ūdens attīrīšanas iekārtas, bet arī mēs bez tām neesam palikuši. Atsevišķos gadījumos tas deķītis pat ir pavilkts vairāk tieši Strautiņu virzienā, jo šeit tomēr atrodas pagasta skola. Tas visu veiksmīgi salicis pa plauktiņiem, radot nepieciešamību pēc vienmērīgas attīstības visa pagasta teritorijā.
– Tagad esat kļuvis par Alsviķu pagasta pārvaldes vadītāju. Vai nemāca šaubas par to, ka varbūt nespēsiet tikt galā?
– Kopš brīža, kad oficiāli kļuvu par pagasta pārvaldes vadītāju, aizritējuši apmēram divi mēneši. Vēl nevienu brīdi neesmu nožēlojis savu izvēli. Tā kā pēdējos divus sasaukumus biju Alsviķu pagasta padomes deputāts, tad tas, kas notiek pagastā, man nav svešs – gadiem ilgi esmu sekojis līdzi visam šeit notiekošajam. Varbūt citādāk būtu, ja man būtu jāpārņem pagasts, kurš ir bez naudas un iztikas līdzekļiem.
Tad gan rūpīgi pārdomātu, vai spēšu tikt gala ar jaunajiem pienākumiem tādos apstākļos. Par laimi, Alsviķi nav tas gadījums, jo, pateicoties līdzšinējai vadībai, tas kļuvis par spēcīgu un stabilu pagastu.
– Vai ir atšķirības pagasta pārvaldei un pagasta padomes pienākumos?
– Funkcijas pašvaldībai palikušas praktiski tās pašas. Nu, ar minimālu centralizāciju novada domē, lai gan šobrīd pat notiek pretējais – daudzas funkcijas, kas it kā ir nodotas novada domes rokās, tiek decentralizētas atpakaļ, jo rodas komunikācijas problēmas. Piemēram, atbrauc iedzīvotājs uz pagastu. Pagasts viņu aizsūta uz Alūksni. Alūksnē tomēr nospriež, ka pagasts ar to veiksmīgāk varēs tikt galā un sūta viņu atpakaļ. It kā mēs cenšamies risināt visus jautājumus, kas saistīti ar iedzīvotājiem dokumentu kārtošanas plāksnē, lai iespēju robežās viņi visu nepieciešamo varētu izdarīt uz vietas, tomēr joprojām ir neskaidrības, kas rada liekas problēmas. Katrā ziņā savā pagastā jūtos kā vadītājs ar tam piedienošos atbildību, nevis tikai kā starpnieks starp novada domi un sava pagasta iedzīvotājiem.
– Līdz šim par novadu reformas ieguvumiem vai zaudējumiem vairāk runājuši novada domes pārstāvji. Kā jūs to vērtētu no pagasta pārvaldes vadītāja viedokļa?
– Šobrīd nekādus lielos ieguvumus vēl neesmu ieraudzījis. Varbūt tas saistīts ar to, ka viss ir jauns un nav vēl iegājies tādās sliedēs, kā bijis paredzēts. Tas liek domāt, ka par ieguvumiem vai zaudējumiem vēl pāragri spriest un tikai pēc ilgāka laika būs manāms, kas ir kas. Pagaidām gan ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Lielākās neskaidrības ir tieši funkciju sadalījumā: kas ir tas, par ko atbild novads un par ko – pagastu pārvalžu vadītāji. Tāpat uzskatu, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz radīsies problēmas ar budžetu, kas nu vairs nebūs katram atsevišķi, bet visiem kopā. Ja varbūt līdz šim bija tādi pagasti, kas iztikuši bez parādiem, tad, mēģinot visu sabalansēt vienā kopējā katlā, arī spēcīgākie pagasti var palikt zaudētājos. Ņemot vērā, ka šobrīd viss ir samazināts līdz minimumam, tad, noņemot daļu no viena pagasta naudas, lai palīdzētu kādam citam, no kaut kādām funkcijām piespiedu kārtā nāksies atteikties arī tiem, kam tā naudiņa šobrīd vēl ir.
– Cik veiksmīgi, jūsuprāt, Alsviķiem izdosies pārvarēt finansējuma samazinājumu un kas ir tās lietas, par kurām šeit vajadzētu cīnīties?
– Uz šo jautājumu es varēšu atbildēt tikai pēc tam, kad būs pieņemts valsts budžets. Paši savu budžetu mēs plānojam ar 10 procentu samazinājumu, tomēr tikai valsts budžeta apstiprināšanas brīdī kļūs skaidrs, vai tas ir pietiekoši vai nepietiekoši. Katrā ziņā man gribētos, lai, neskatoties uz krīzi, Alsviķos spētu noturēties tie privātie uzņēmumi, kas jau ir, un veidotos jauni. Tas ir jebkuras attīstības pamatā, jo tie nodokļi, kas šobrīd tiek maksāti no valsts iestādēs strādājošajiem, ir tikai valsts naudas pārlikšana no viena plauktiņa otrā un atlikšana atpakaļ. Brīžos, kad kāds saka, ka valsts iestādes ir lielākie nodokļu maksātāji, man tas nešķiet korekti teikts – ne jau no valsts iestādēm, bet gan privātā sektora nākošie nodokļi ir tie, kas ļauj uzturēt valsti un attīstīties. Diemžēl šīs lietas var stimulēt tikai ar naudu, kuras šobrīd nav, tāpēc, ja tas nav izdarīts līdz šim, tad diez vai tik drīz šajā jautājumā varēs kaut ko mainīt.
