Manas bērnības zeme ir Ziemeļvidzemes pērle Alūksne. Skaistākā pilsēta Latvijā, skaistākā vieta pasaulē.
Es bieži sapņos redzu savu pilsētu no putna lidojuma. Redzu, kā Alūksnes ezera viļņos spoguļojas Garā sala un Cepurītes sala. Domas mani aiznes tajā tālajā laikā, kad Alūksnē dzīvoja dāmas, kuras bija tērpušās greznos tērpos, un kungi, kuri bija vīrišķīgi un varonīgi. Laikā, kad karavīri aizstāvēja mazo pilsētu no svešzemju iebrucējiem, laikā, kad Ernsts Gliks iztulkoja Bībeli. Visi šie vēstures notikumi mūsu pilsētu ir darījuši atpazīstamu nu jau veselus simts gadus. Par visām šīm vēstures liecībām man atgādina vecās Pilssalas pilsdrupas, divi pie Mācītājmuižas iestādītie ozoli un Alūksnes Jaunā pils, kuras sienās vēl tagad mīt seno dienu elpa.
Es esmu laimīga, jo dzīvoju šajā pilsētā. Esmu laimīga, ka varu sajust šīs zemes spēku. Esmu laimīga, ka man blakus ir cilvēki, kurus mīlu…
Mana Alūksne – vieta, kurā es noteikti gribēšu atgriezties atkal un atkal, arī tad, ja nākotnes ceļi mani aizvedīs citviet. Tāpēc, ka es mīlu Alūksni tā, kā neviens.
Annija Marene, 6.c
