Par to, kāpēc Latvijā aug elektroenerģijas cenas, kādas problēmas attiecībā uz šo nozari tiek pieļautas mūsu valstī, uz jautājumiem atbild nu jau bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele.
– Jau ilgstoši daudz asu diskusiju rada jautājums par elektroenerģijas cenām Latvijā, it īpaši par gaidāmo sadārdzinājumu šajā jomā. Kādas ir galvenās problēmas, kas saistītas ar šo jautājumu?
– Galvenokārt runa ir par ačgārnu elektroenerģijas subsidēšanas politiku Latvijā. Modernas valsts pamatā eksistētu mehānisms, kas novērstu šo traģisko situāciju, un mūsu elektrības patērētāju maksātā cena neietvertu korupcijas radītās izmaksas. OECD (Ekonomiskās un sadarbības organizācija) valstis pat ir vienojušās ietvert īpašus nosacījumus savos likumos, lai atturētu lielu kompāniju iesaistīšanos koruptīvos darījumos ārvalstīs, un šādu mehānismu, vispirms gan attiecībā uz Latviju, mūsu likumdevējam nepieciešams izstrādāt jau tuvākajā nākotnē. Taču lielākā problēma ir tieši iekšpolitiska, jo “Latvenergo” dabasgāzes elektrostaciju peļņa ir ievērojams valsts budžeta avots, un, ja “Latvenergo” atteiktos no 2010. gadā iegūtajām tiesībām saņemt “dubulto” tarifu (jeb, balstoties uz Ekonomikas ministrijas publicētajiem datiem, 2,4 reizes augstāku tarifu) par TEC 2.2 saražoto elektrību, pirmsvēlēšanu budžetā būtu daudz rūpīgāk jāvērtē izdevumu palielināšana. Tas būtu tā vērts, jo šobrīd TEC 2.2 ir paredzēts saņemt aptuveni 450 miljonus latu 15 gadu laikā, un tādu naudas apjomu uzlikt uz Latvijas mājsaimniecību un ražošanas uzņēmumu pleciem ir cietsirdīgi. 2012. gadā “Latvenergo” koncerna pašu ieņēmumi sasniedza 751 miljonu latu, savukārt EBITDA (peļņa pirms nodokļiem un amortizācijas) 172 miljonus latu, un valdes priekšsēdētājam ir iespējams demonstrēt spēju vadīt uzņēmumu arī tirgus apstākļos.
– Pēdējā laikā bieži tiek uzsvērts, ka jau nākamgad elektroenerģijas tarifi mājsaimniecībām varētu pieaugt par 7 %. Cik reāls ir šis cipars?
– Kas attiecas uz elektroenerģijas cenām starptautiskajā tirgū, tās ir stabilas, un tuvākajos gados pieaugums nedraud, taču jau šobrīd ir redzams, ka šīs izmaksas neveido pat trešdaļu no cilvēku rēķiniem. Būtiski ir tas, kā katrā konkrētā valstī tiek organizēta šīs enerģijas piegāde patērētājiem un cik efektīvi katrā no tām strādā regulators. Latvijā pēdējā laikā ir redzams, ka sistemātiski tiek sabiedrībā radīts viedoklis, ka elektroenerģijas tarifu kāpums ir neizbēgams, ka nekāds cits risinājums šeit nav iespējams. Šeit jautājums ir gan par to, kā tiek organizēta elektroenerģijas sadale un pārdale, gan arī to, kā tiek risināts obligātā iepirkuma komponentes (OIK) jautājums.
Jāpiemin arī, ka “Latvenergo” lēmums atteikties no 2010. gadā iegūtajām obligātā iepirkuma tiesībām TEC 2.2 neradītu tūlītēju cenu samazināšanos elektrībai un tam nepieciešami citi valdības lēmumi, kas ir pietiekami grūti. Līdz 2013. gada beigām valdības un Saeimas dienaskārtībā būtu jānonāk risinājumiem elektrības cenu samazināšanai gan trūcīgajām mājsaimniecībām, gan ražojošajiem un starptautiskajai konkurencei pakļautajiem uzņēmumiem.
Taču, neuzsākot maksāt subsīdijas šodien, Ekonomikas ministrijai tiktu atvieglots ceļš uz tik nepieciešamajiem grozījumiem, bez riska, ka TEC 2.2 subsīdijas pārspēs jebkādu panākto izmaksu samazinājumu. Pēdējo gadu vērienīgākajam Latvijas enerģētikas projektam ir jāstrādā tirgū gan kā elektrības ražotājam, gan kā dabasgāzes patērētājam, nevis uz elektrības patērētāju rēķina subsidētā vidē.
– Par OIK jau aptuveni gadu diskutē dažādos līmeņos. Cik liela ir iespēja, ka Latvija no šā maksājuma, kas būtiski sadārdzina elektroenerģiju, varētu atteikties?
– Teorētiski tas ir iespējams, taču praktiski jāapzinās, ka vispārēja atbalsta atcelšana visdrīzāk ir utopiska. Taču šajā kontekstā tomēr būtu vērts pārskatīt, cik lielu un cik pamatotu valsts atbalstu saņem dažādas mazās elektrostacijas Latvijā. Bija laiks, kad viena daļa šādu staciju pamanījās iegūt šāda veida atbalstu gan no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, gan arī Lauku atbalsta dienesta un šobrīd savu saražoto elektrību pārdod pat par četras reizes augstāku cenu, nekā ir biržas elektrības cena. Tas nav pareizi! Kur nu vēl atbalsts dabasgāzes koģenerācijai, kas jau ir pretrunā ar, piemēram, OECD principiem – organizācijas, kurā tik ļoti vēlamies iestāties.
– Bieži tiek norādīts, ka papildu līdzekļi ir nepieciešami investīcijām sadales tīklos Latvijā. Šādi apgalvojumi ir pamatoti?
– “Latvenergo” koncerna uzstādījumi šajā sakarā nav pamatoti. Pirmkārt, mēs pēdējā laikā ļoti labi redzam, kas notiek ar iepirkumiem, kuri saistīti ar uzņēmumiem “Latvenergo” un “Sadales tīkls”, aiz rokas pieķerto korupcijas gadījumu skaits visdrīzāk ir aisberga redzamā daļa. Tas vien jau vieš bažas par to, cik pamatotas ir prasības pēc arvien jaunām investīcijām. Otrkārt, Latvijā ir pietiekami daudz jaudas, kas nav pietiekami izmantotas, bet tiek prasīta nauda arvien jaunu jaudu radīšanai un tas viss ir jāapmaksā patērētājiem. Tāpat nereti ir situācijas, kad mājsaimniecības un komersanti izmanto ievērojami mazākas pieslēgumu jaudas nekā faktiski rezervētās jaudas. Elektrības ražotāji vispār ir priviliģētā situācijā, jo tīkla tarifu nemaksā vispār. Tas nozīmē, ka “Latvenergo” primāri būtu jātiek galā ar savu saimniecību, konstatējot, kurā vietā un cik daudz jaudas šim koncernam ir nepieciešams, un iedarbinot attiecīgus tarifu signālus, lai “tukšie” pieslēgumi un arī elektrības ražotāji piedalītos tīklu uzturēšanas izmaksās.
Tajā pašā laikā augošās elektrības cenas ir liela problēma ne tikai mazturīgajiem patērētājiem un mājsaimniecībām kopumā, bet arī rūpniecības uzņēmumiem, kas par elektrību maksā divreiz lielāku cenu nekā Vācijas vai citu Rietumeiropas valstu energoietilpīgie uzņēmumi.
– Cik liela nozīme tarifu apstiprināšanas procesā Latvijā ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai jeb regulatoram?
– Teorētiski regulators ir ļoti svarīgs instruments, ar kura palīdzību tiek kontrolēti ar dažādiem tarifiem saistītie procesi valstī.
– Bet praktiski?
– Praktiski regulatoram Latvijā jau ilgāku laiku ir tarifu projektus apstiprinoša funkcija. Tas ļoti lielā mērā saistīts ar apstākli, ka regulatora padomes sastāva izvēle ir ārkārtīgi politizēta un tādējādi ir skaidrs, ka grūti ir runāt par neatkarību šajā institūcijā. Regulators visbiežāk apstiprina tarifus, nevis, piemēram, argumentēti koriģē tos atbilstoši ekonomiskajai pamatotībai, kā to nosaka likums.
– Jūs esat minējis, ka politiķi faktiski “norauj” to jautājumu risināšanu, kas saistīti elektroenerģijas un tās cenām. Kāpēc tā notiek? Kādi tam ir iemesli?
– Nav jau tā, ka viss tiktu “norauts” – vienkārši šeit dažādas politiskās intereses allaž ir ņēmušas virsroku. Vispirms parasti ir tā, ka ar priekšlikumiem par situācijas uzlabošanu vienā vai otrā jomā klajā nāk ministrijas, kuras politisko vadītāju un vienlaikus atbildības nesēju ir nominējusi kāda politiskā partija. Ar to arī daudzkārt pietiktu, pat neņemot vērā faktu, ka, piemēram, daļa ministru nav nevienas partijas sastāvā, kas nav normāla parādība, un vēsturiski šī tendence nav attaisnojusies. Tālāk jau sākas pavisam cita loģika. Proti, ja priekšlikums ir nepopulārs sabiedrībā, partijas baidās tikt saistītas ar tiem sabiedrībā, īpaši pirms vēlēšanām. Ne mazāk būtisks ir arī faktors, ka dažādus iespējamos risinājumus pie pirmā apdraudējuma var nobremzēt Ekonomikas ministrijas turējumā esošo kapitāldaļu koncerns “Latvenergo”, kam ir liela ietekme, ņemot vērā tā apmērus un iedomāto čempiona titulu.
