Izlasīju “Alūksnes Ziņu” 9.janvāra numurā rakstu “Neļausim izpostīt vienreizīgo vēstures pieminekli” un gribu izteikt arī savas domas.
Loģiski domājot, Cepurīte un Garā sala nemaz nav atdalāmas, jo tās vieno vēsture, teikas – tās ir kaut kas unikāls! Ja neizdosies tās izpostīt, tad tūristi un ziņkārīgie uz tām lai raugās ar cieņu un bijību ar binokli no noteikta attāluma (tāds jēdziens tagad neeksistē). Ja visur var brist “more do koļen” (no krievu valodas “jūra līdz ceļiem” – red.), tad saskicēsies kā Siseņu priedēs Alūksnē un citos dažādos objektos.
Mēs tiekam apzināti notrulināti un degradēti. Jautājumus par Cepurītes salas likteni uzdevu arī alūksniešiem, atbildēja – mēs nevaram tur iesaistīties, citādi pieliks pie īres un apkures maksas, neņems pie pilna prāta. Cīnāmies kā Sančo Pansa ar vējdzirnavām un iegrimstam bezgalīgā alkatībā. Velnam iedodam mazo pirkstiņu – tas paņem visu roku. Te nu bija mūsu nospraustais Baltijas ceļš. Iesaku organizēt ziedojumu vākšanu “Glābsim, kas vēl glābjams!”. Citādi panāksim to, ka ar gaidīšanu gaidīsim Ebolas vīrusu.
