Ēšana – tā ir bauda, cilvēka vajadzību apmierināšana un ikdienas nepieciešamība.
Ēšana – tā ir bauda, cilvēka vajadzību apmierināšana un ikdienas nepieciešamība. Bez ēšanas nevar iztikt neviens, tāpēc ko, kad, kur, cik daudz un kā ēst, jautājām šodienas ekspertiem.
Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” vadītāja Ārija Driņina:
“Ēšana ir viena no lielākajām baudām pasaulē! Izvēle – kas kuram garšo, bet cik kurš paliek apaļš, ir atkarīgs no iedzimtības. Ne velti puišiem, izvēloties līgavu, gudri māca: “Paskaties uz sievasmāti! Pēc gadiem tava izredzētā būs līdzīga viņai.” Manuprāt, ja ir lemts būt apaļam, tad tāds arī būsi.
Divas baudas reizē
Cilvēkam ir jāēd, kad gribas. Neesmu no tiem, kas uzskata, ka ēst drīkst tikai ēdamistabā, savā starpā nesarunājoties. Mūsu ģimenē ir tā: vīram patīk, ja ģimene maltīti ietur kopīgi, bet es labprāt paņemu savu porciju un dodos uz istabu, ja zinu, ka ir laba televīzijas pārraide. Lai viņš man nepārmestu un justu, cik patīkami ir gūt divas baudas vienlaikus, kad raida sportu, es sagatavoju paplāti un aiznesu viņam. Es spēju attiekties no maltītes, ja tāpēc nevajadzētu palaist garām ko vienreizēju, piemēram, kādu pasākumu. Nekad neēstu maltīti, kas nav gatavota ar mīlestību, un tad, ja zinu, ka citam gribas vairāk nekā man.
Ēd kaut pusnaktī
Ēst var visu, kas garšo! Galvenais – nedrīkst spiest ar varu. Neatzīstu arī noteiktos ēšanas laikus. Vasarā strādājam līdz vēlam vakaram dārzā, un, atgriežoties mājās, zinu, ka vīrs jau trīs reizes ir “nomiris badā”, tāpēc gatavoju kaut vai pusnaktī. Dietologi teiktu – ārprāts! Protams, skatoties uz slaidajām aktrisēm, man arī gribas tādai būt, bet es sevi mierinu: “Man ir smagnēji, īstas latvietes kauli, uz kuriem vajag kriksīti gaļas.” Man patīk krievu aktrises Natālijas Kračkovskas teiciens: “Laba cilvēka – jo vairāk, jo labāk!”
Ciemos ēst nav laika
Nekas nav labāks par kraukšķīgu cepeti! No bērnības atmiņā palikušas “cūku bēres”. Kad cep svaigu gaļu, kas tā ir par sajūtu – smarža, garša un kārdinājums! Ar nepatiku raugos cilvēkos, kas iet pa ielu un ēd, kā arī uz tiem, kas to dara koncertā.
Esmu no tiem, kas, pārnākot mājās no ciemošanās, nākamajā dienā domā: “Tur bija tik liela ēdienu izvēle, bet es visu nepagaršoju.” Ciemos es nekad daudz neēdu, jo tur vienmēr ir atrakcijas, rotaļas un tamlīdzīgi, kas novērš uzmanību. Manuprāt, bērniem ēšanas manieres ir jāapgūst jau no mazotnes.”
“J. Podnieka fotocentra” fotogrāfs Einārs Gross:
“Manuprāt, ēšana ir bauda, cilvēka pamatvajadzību apmierināšana un labsajūta. Nepazīstu nevienu cilvēku, kas spēj dzīvot bez ēšanas.
Uz ielas ēst nav pieklājīgi
Domāju, ka cilvēkam ir jāēd tad, kad viņam gribas. Bet ir gadījumi, kad esi spiests to darīt pieklājības pēc. Piemēram, ja draugs tevi uzaicina uz restorānu un uzsauc mielastu. Ar mani ir tā: brokastis es parasti neēdu, jo negribas. Pusdienas sagaidīt ir grūti, bet vislielākā ēdienreize ir vakarā ap pulksten 19.00. Tā kā esmu pūce, kas gulēt iet ap pusnakti, vakarā uzņemto enerģiju esmu patērējis, tāpēc domāju, ka organismam nedaru ļaunu. Man nepatīk, ja cilvēki ēd, ejot pa ielu. Labi, var mieloties karstā vasaras dienā ar saldējumu, bet ne ar čipsiem un bulciņām. Aizejot līdz mājām, badā nenomirsi. Var ēst arī masu pasākumos, ja tas ir paredzēts, piemēram, alus svētkos, bet nekādā gadījumā tad, ja uzstājas mākslinieki. Tad tā ir necieņas izrādīšana.
Ēd, cik gribi
Ēst var visu, kas garšo un ko sirds kāro. Cik daudz – tas atkarīgs no situācijas. Ja esi vietā, kur ir pašapkalpošanās, vari uz šķīvja likt tik daudz, cik vēlies, bet kafejnīcā vai restorānā ir jāsamierinās ar pasniegtās porcijas lielumu. Galvenais ir nepārēsties un saglabāt mēra izjūtu, lai vari justies kā cilvēks. Nedrīkst ēst ātri, jo tas nav veselīgi.
Manuprāt, vienlīdz labi pavāri ir gan vīrieši, gan sievietes. Es arī reizēm mājās gatavoju. Man vislabāk garšo frī kartupeļi ar piedevām. Ja vēl tie ir jaunie kartupeļi – mmm… Par sēnēm varu teikt kā Mārtiņš Rītiņš: “Kas var būt labāks par šo!” Ēdiens noteikti ir jāgatavo ar mīlestību, bet iedomājams tas nav bez garšvielām. Es nekad neēstu ķirbjus un nedzertu kafiju.
Zirni griež ar nazi
Parasti ir tā, ka vairāk ēd smagā darba veicēji – vīrieši, jo viņus figūra neuztrauc. Zinu un nesaprotu sievietes, kas pārtiek tikai no zaļumiem. Atzīstami, ka sieviete rūpējas par figūru, bet vajag arī atcerēties, ka vīrieši jau nav suņi – uz kauliem nekrīt. Patīkami, ja sieva man pasniedz brokastis gultā. Domāju, ka tas ir burvīgs brīdis, kas dod enerģiju visai dienai.
Ja ar humoru runā par ēšanas manierēm, tad laukos pankūkas ēd ar pirkstiem, bet pilsētā pat zirni griež ar nazi! Domāju, ēšanas kultūra bērnam ir jāmāca no bērnības. Tas nenozīmē, ka diendienā jāēd ar nazi un dakšiņu, bet jāprot to darīt, jo pirms svinībām nedēļas laikā to iemācīties neizdosies.”
