Divi pasaules kari ir nežēlīgi un nepielūdzami maluši cilvēku mūžus, aiz sevis atstājot izpostītas sētas, ģimenes un pazemojumu pilnu dzīvi svešas varas kalpībā.
Divi pasaules kari ir nežēlīgi un nepielūdzami maluši cilvēku mūžus, aiz sevis atstājot izpostītas sētas, ģimenes un pazemojumu pilnu dzīvi svešas varas kalpībā. Virešu pagasta iedzīvotājs Jānis Apse ir viens no tiem, kas savas dzīves laikā dienējis vairākās armijās, bijis ievainots un neilgu laiku atradies pat cietumā.
“Esmu dzimis 1914.gada 21.janvārī Gaujienas (tagad Virešu) pagasta “Leinātkalnā”. Ģimenē bijām divi bērni – es un māsa, kas tagad dzīvo Smiltenē. Tēvs Jūlijs bija mežstrādnieks, bet māti sauca Elīza. Mani vecāki bija bezzemnieki. Tēvs piedalījās 1. pasaules karā, bet ar Dieva palīgu no tā atgriezās neskarts,” atminas cienījamais sirmgalvis J.Apse.
Vienu gadu viņš mācījās pie mājskolotājas. Pēc tam mācības turpināja Palsmanes pagasta Spaliņa un sešklasīgajā pamatskolā, ko nepabeidza, jo vajadzēja palīdzēt tēvam darbos. “Karadienests 1936. un 1937.gadā man bija Daugavpils 8.kājnieku pulka 1.ložmetēju rotā, kas atradās Cēsīs. Pēc tā atgriezos mājās un strādāju tēva rentnieka saimniecībā “Sietaliņās”. Drīz salaulājos ar Almu Jaukuli no Gaujienas (tagad Virešu) pagasta. Iepazināmies kartupeļu novākšanas talkā, un tikšanās bija liktenīga,” atzīst J.Apse. Sievasmātes brālim piederēja 60 hektāru zemes “Raganās”. Pēc kāzām viņš 28 hektārus piešķīra jaunajai sievai. Tā Apses ģimene sāka saimniekot “Raganās”, un tur pārcēlās arī Jāņa vecāki. Piedzima divas meitas, bet pirmā nodzīvoja tikai divus gadus.
Bēg no vācu armijas
“1944.gadā mani iesauca vācu armijā, kur norīkoja rakt pozīcijas vispirms Zemgalē, tad – Kurzemē. Uzlidojuma laikā tiku kontuzēts un nokļuvu Kuldīgas slimnīcā. Pēc tās mani aizsūtīja uz Rīgu, tad – uz fronti,” stāsta Jānis. Karot tomēr neiznāca, jo viņš ar domubiedru grupu nolēma dezertēt no armijas. Pirmoreiz tas neizdevās, jo kāds tautietis par to ziņoja priekšniecībai. “Mūsu mēģinājumu izjauca, bet tāpēc neatmetām domu par bēgšanu. Tikai kļuvām piesardzīgāki. Savācāmies ap 120 cilvēku, un atkāpāmies uz frontes aizmuguri. Ceļā sadalījāmies pa grupām, lai nav tik uzkrītoši, un pa mežu ātri vien nokļuvām pie Oškalna brigādes partizāniem,” norāda J.Apse. Otomārs Oškalns izrunājās ar katru pārbēdzēju un aicināja palikt pie partizāniem. Jānis piekrita un Zalves mežos Zemgalē nodzīvoja vairākas nedēļas.
Gūst ievainojumus frontē
Pa to laiku fronte pavirzījās uz rietumiem, un partizāni atradās tās aizmugurē. Tad brigādes nometni sadalīja. Viena daļa, kurā bija arī Jānis, devās pāri Daugavai uz nometni pie Aiviekstes. Tur notika apmācības, ko vadīja krievu instruktori. Drīz vien partizānus iedalīja padomju armijas sastāvā. J.Apse visu laiku bija ģērbies vācu formā, bet tad saņēma krievu armijas formu. Jāni kopā ar citiem nosūtīja uz frontes pirmajām līnijām, kur tika ievainots. Pēc ievainojuma pārsiešanas viņam neizdevās atrast savu karaspēka daļu un viņš pievienojās citai.
“Otru ievainojumu guvu rokā, kad karojām pie Ogres. Mežā teltī roku operēja kara ārsts. Pēc tam mani nosūtīja uz aizmuguri. Nokļuvu Līvānos, pēc tam pārvietoja uz lazareti Sebežā, kas bija ierīkota pirts telpās. Tur ārstējos piecus mēnešus, bet brūci apkopa pavirši, tāpēc sākās nepatīkams iekaisums. Mani pārvietoja uz Rēzekni, kur labā mediķu aprūpē mēneša laikā roka kā par brīnumu sadzija,” skaidro Jānis. Pēc izveseļošanās viņš nokļuva frontē Kurzemes katlā. Pašās kara beigās J.Apse saslima un atgriezās Rīgā. Baltezerā sanitārajā daļā viņš atradās no maija līdz rudenim.
No mājas aizved uz cietumu
J.Apse pārradās mājās 1945. gada novembrī un sāka strādāt savā saimniecībā. Tā kā nevarēja izpildīt graudu nodošanas uzdevumu, viņu apcietināja un aizveda uz Alūksni, kur pratināja. “Cietumā nebiju ilgi, jo apsolīju, ka nodošu labību. Mani atbrīvoja naktī, tāpēc uz māju gāju kājām un tur ierados nākamās dienas pievakarē. Tad vajadzēja domāt, kā norēķināties ar valsti,” atceras Jānis. Kad kūla labību, blakus stāvēja miliči ar šautenēm. Viņi visus graudus sabēra mašīnās un aizveda, ģimeni atstājot bez maizes. Tā jaunā vara “samaksāja” par karošanu padomju armijā. Tomēr ar radinieku un labu cilvēku palīdzību varēja iztikt visi, arī divi dēli, kas jau papildināja ēdāju pulciņu.
J.Apse nestāsta, cik savaldības un aukstasinības no viņa prasīja 1946.gada notikums, kad mājas šķūnī naktī patvērumu bija atraduši nacionālie partizāni. Viņš par to neko nezināja, bet otrā rītā ieradās miliči. Notika apšaude, kuras rezultātā nodega šķūnis un pārējās saimniecības ēkas. Visus mājas vīriešus apcietināja, pratināja un draudēja nošaut. Pēc kāda laika viņus tomēr atbrīvoja, jo nebija pierādījumu apsūdzībai.
Bija godprātīgs mehanizators
“Līdz 1952.gadam nebijām iesaistījušies kolhozā. Nenomaksājamu nodokļu dēļ pārcēlāmies uz Virešu pagastu, kur iestājāmies kolhozā “Kalnastraume”. Sākumā strādāju lauku brigādē, ziemā gāju meža darbos. Kolhozā trūka mehanizatoru, tāpēc mani norīkoja uz traktoristu kursiem. Pēc mēneša kļuvu mehanizators, un šo darbu esmu darījis līdz aiziešanai pensijā,” vēsta sirmgalvis. Arī dēli Elmārs un Uldis izvēlējās šo profesiju. Elmārs 2000.gadā mira, bet Uldis ar ģimeni dzīvo turpat Vidagā. J.Apse nestāsta, cik daudz pateicības un atzinības saņēmis, jo uzskata, ka kopt zemi un kārtīgi strādāt ir katra latviešu zemnieka svēts pienākums. Darbabiedrs Gunārs Roznieks atceras, ka vietās, kur traktors nevarēja iebraukt, Jānis ņēma izkapti un nopļāva neizbraucamo posmu, tad atkal turpināja darbu ar tehniku.
Pateicas par priekiem un bēdām
Tagad viņš ar dzīvesbiedri Almu dzīvo “Kāmeļkalnā”. Māju viņš netālu no Vidagas nopirka 1979.gadā. “Ar sievu laulībā esam nodzīvojuši 63 gadus. Garajā mūžā prieki mijušies ar bēdām, bet viss ir pārdzīvots. Labi, ka ir bērni, kas palīdz, kad pašu spēki iet mazumā,” atzīst J.Apse. Zelta kāzās viņš uzsvēra, ka saticībā mūžu var dzīvot “tikai ar lielu pacietību un piedošanu”. Jaunībā viņš sava prieka pēc iemācījies spēlēt vijoli, arī cītaru. Sirmgalvis domā, ka mūzika palīdz, kad ir skumjš prāts. Bet sešiem mazbērniem un sešiem mazmazbērniem tā var radīt prieku. Kaut arī Jānis ir cienījamā vecumā, pirms dažiem gadiem viņš ar velosipēdu brauca ciemos pie māsas Smiltenē.
“Esmu pateicīgs Dievam par ilgo mūžu un sargāšanu visās nedienās. Kristīts un iesvētīts esmu Palsmanes, bet laulāts – Gaujienas baznīcā. Dievam ticu ar iekšēju pārliecību, to skaļi nedeklarējot,” saka Jānis Apse.
