Es stāvu zem sārtlapes kļavas un priecājos, ka vēl piederu zemei, ka krūtīs vēl pukst sirds, un Alūksnes ezers bur savus viļņus.
Es stāvu zem sārtlapes kļavas un priecājos, ka vēl piederu zemei, ka krūtīs vēl pukst sirds, un Alūksnes ezers bur savus viļņus.
Es priecājos par mūsu dievnamiem, ka arī mēs savā pilsētā varam smelt spēkus šodienai. Caur Dieva vārdu uzvilkt baltu cerību buru rītdienai.
Es priecājos par sēņu pilnajiem mežiem un atvairu domas par kupenām tajos.
Mana sirds deg šo skaisto mirkļu priekšā, ko atnes rudenīgo dienu skaidrais dzidrums.
Es priecājos par ēnu rotaļu ar saules zaķēnu. Raugos kā brūna, samtaina kamene šūpojas gluži vasarīgā pienenes ziedā. Viņai vienalga – vai mēs balsojām “par” vai “pret” iestāšanos Eiropas Savienībā. Kamene lidos tāpat un čakli darīs savu darāmo.
Arī bānītis, iekāpis otrajā gadu simtā, strādās. Pasmaidu. Jubilārs ir vienā vecumā ar Raiņa grāmatu “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Vai par to nav jāpriecājas? Bānīša svētkos es iemūžināju mākslinieks Grantēna gleznu, kurā attēlots jubilārs. Šo un citas radošās apvienības “Ritenis” mākslinieku gleznas jau biju redzējusi agrāk. Taču tas tikšanās prieku nemazināja. Sirds ietrīsējās no jauna. Simtgadnieks, tāpat kā tu, tautieti, lepni un apdomīgi virzās pa dzīves sliedēm, apstādamies noteiktās stacijās. Ar galapunktiem Gulbene – Alūksne, Alūksne – Gulbene.
Dzīvība – Nāve. Mūžīgais laika ritējums, ar nelielām pieturām, kurā katrs izvēlamies savējo.
Manī kā sārts ābols briest prieks par mūsu māksliniekiem – Tautas daiļamatu meistariem, kuri dažādos veidos iekrāsoja Bānīša svētkus. Tas nekas, ka salnas drīz nokodīs pēdējo rudens rotu. Ka līs apnicīgs lietus un vēlāk atnāks baltā ziema.
Bānītis tāpat čakli veiks savu reisu. Sliežu dunoņā atbalsosies prieks par to, ka dzīve zied un iet savu nebeidzamo mūžības apli. Caur tavu un manu sirdsapziņu. Ieelpa, izelpa. Pa apli, tikai pa apli.
Mana sirds, saulē sasilusi, priecājas un ļaujas apcerīgam mieram un pirmajam lapu zeltam.
