Vienmēr eleganta un šarmanta – tā varētu raksturot Apes arodvidusskolas skolotāju un Apes pilsētas domes ar lauku teritoriju priekšsēdētājas vietnieci Veroniku Ābolkalni.
Vienmēr eleganta un šarmanta – tā varētu raksturot Apes arodvidusskolas skolotāju un Apes pilsētas domes ar lauku teritoriju priekšsēdētājas vietnieci Veroniku Ābolkalni. Nesen viņa svinēja dzīves 70.jubileju, saņemot tuvinieku, kolēģu un audzēkņu apsveikumus.
V.Ābolkalne ir dzimusi Eglainē, Lietuvas pierobežā. Bet dzīve viņu atvedusi uz citu Latvijas pierobežu – Alūksnes rajonu. Apē viņa dzīvo un strādā jau 47.gadu. Viņas bērnība nav bijusi viegla, jo tēvs nomira jau 1941.gadā, atstājot sievu, meitu un trīs dēlus. Pēc Eglaines skolas absolvēšanas V.Ābolkalne ir mācījusies Bebrenes veterinārajā tehnikumā, pēc tam paralēli darbam studējusi Lauksaimniecības akadēmijā. Bet dzīve viņu nav lutinājusi ar likteņa dāvanām, jo viss ir pašas sasniegts un nopelnīts.
Par ko pašai ir vislielākais gandarījums dzīvē?
Par paveikto darbu. Ir arodskolas absolventi, kas brauc ciemos, zvana, sūta apsveikumus – tas dod gandarījumu. Lai arī skolā no manis viņi ir izjutuši prasīgumu, pēc tam dzīvē apzinās, ka šeit pavadītais laiks ir bijis vērtīgs. Tikai gadi skrien pārāk ātri. Reizēm laiks tā skrien, ka ir bail no nākotnes. Lepojos ar savām meitām Sarmīti un Daci un viņu ģimenēm, saviem četriem mazbērniem, kas tagad dzīvo Cēsīs. Esmu “sieviete uz riteņiem”, tādēļ bieži braucu pie viņiem ciemos.
Apē jūs dzīvojot mājā, kur savulaik dzīvojis politiķis Andris Šķēle ar ģimeni.
Jā, viņi tikko bija pārcēlušies citur, kad mēs tur sākām dzīvot. A.Šķēle tur dzīvoja līdz 2 gadu vecumam, viņa mamma strādāja vietējā dārzniecībā, bet tēvs – arodskolā, turpat, kur es tagad. Kad A.Šķēle jau kā politiķis bija atbraucis uz Api, man cilvēki nopietni stāstīja, ka viņš manās mājās esot ēdis pusdienas. Es atjokoju, ka tā arī bija, tikai traukus viņš aizmirsa nomazgāt!
Cik sen esat arodskolas skolotāja?
Kad 1960.gadā sāku strādāt arodskolā, direktore rosināja veidot mācību grupu arī meitenēm, jo zēniem vieniem esot garlaicīgi. Tā 1961.gadā uzņēmām skolā pirmās lopkopības pārraudzes. Es biju ražošanas mācību meistare, kas mācīja praktiskās iemaņas, un dažas audzēknes bija gandrīz manas vienaudzes. Kad sākās fermu mehanizācija, sākām apmācīt mehanizētās slaukšanas meistares. Apmācīju sacensībām jauniešus un pieaugušos, gatavoju Vissavienības sacensībām. Tā kā draudzējāmies ar igauņiem, viņi sūtīja apmācīt pie mums savus zēnus, kas te trenējās kopā ar mūsu meitenēm. Zemāk par 5.vietu vissavienībā nekad nebijām. Es neesmu bijusi partijas cilvēks, tādēļ uz ārzemēm mani tolaik neviens nelaida, toties, braucot uz šīm sacensībām, kādreizējo Padomju Savienību esmu bieži apmeklējusi. Bet tagad lauksaimniecību skolā vispār vairs nemācām. Tagad esmu vides mācības un bioloģijas skolotāja.
Savulaik Padomju Savienībā jūs esot ieguvusi Nopelniem bagātās meistares slaukšanā titulu un esat Apē tāda vienīgā.
Jā, to man, bezpartejiskai, piešķīra, pārbaudot manu biogrāfiju, jo mans tēvs ir miris 1941.gadā, tiesa, veselības problēmu dēļ. Esmu bijusi arī skolas un rajona Goda plāksnē.
Kā ir strādāt arodskolā: toreiz un tagad?
Jaunatne un viņu attieksme pret pedagogu ir kļuvusi skarbāka. Viņi ideāli zina savas tiesības, bet pienākumus ir aizmirsuši. Man ir laba intuīcija, tādēļ zinu, ko no kura audzēkņa var sagaidīt. Otrkārt, pedagogs nedrīkst apvainoties par katru dzirdēto vārdu, jo ir jāsaprot, kas esi tu un kas – audzēknis. Ja skolotājs netiek galā ar audzēkņiem, tad viņš nav savā vietā. Tādēļ ir jāatrod īstais saskarsmes punkts, bet tas nav viegli. Līdz šim man tas ir izdevies.
Apkārtējie jūs raksturo kā stingru skolotāju ar humora izjūtu, kas prot rast pieeju audzēkņiem.
Iespējams, ka tā ir. Audzēkņi man ir jautājuši, kādēļ esmu tik prasīga? Atceros, ka man skolā krievu valodas pasniedzējs bija kāds polis, kurš arī bija stingrs. Toreiz man gribējās, kaut ātrāk beigtos stundas pie viņa un es viņu vairs nekad neredzētu. Tagad es reizi gadā braucu pie savu tuvinieku atdusas vietām un vienmēr nolieku ziedus arī šī skolotāja kapavietā. Es vēl tagad kopš pamatskolas laika atceros krievu valodas gramatikas likumus, nerunājot nemaz par dzejoļiem. Tādēļ ir jābūt stingram pedagogam, bet tajā pašā laikā ir arī jāpasmaida, jāpastāsta anekdote, kaut kas no savas dzīves pieredzes.
Kā vērtējat to, ka Apes pilsētu vada sievietes, jo gan priekšsēdētāja, gan vietniece ir dāmas?
Domāju, ka viņām tas labi padodas, jo pilsētā ir dzīvīgums, tā ir sakopta. Mums ir ļoti jauka priekšsēdētāja, arī pārējo darbinieku komanda ir profesionāla. Bet būt priekšsēdētājas vietniecei nav viegli. No iedzīvotājiem ir jādzird gan labi padomi, gan intrigas, un tās visas ir jānolīdzina. Uzskatu, ja cilvēks ir uzņēmies kaut ko darīt, tad tas ir jāizdara – ja ne, tad jāatkāpjas. Es daru. Ir prieks, ka pēdējā laikā pilsētā ir izveidojušās daudzas nevalstiskās organizācijas, ka aktīvi darbojas jaunieši, ka izdevies īstenot daudzus projektus.
Ko vēlētos Apē mainīt, uzlabot?
Strādājam pie tā, lai uzceltu sporta zāli. Apē ļoti vajadzīga ir arī baznīca. Pašlaik ir jau iesāktas sarunas par to – ceram, ka izdosies uzcelt Apē baznīcu, jo ne visi iedzīvotāji var aizbraukt uz tuvējiem dievnamiem. Mums būtu nepieciešama arī ēdnīca vai kafejnīca, jo tā pašlaik mums pietrūkst. Ir prieks, ka Apē attīstās tūrisms, piena lopkopība. Lepojamies, ka mūsu pašvaldībā ir zemnieks Aigars Bremze, kuram ir modernākais piena bloks rajonā. Bet tos, kas strādā lopkopībā, neapskaužu, jo zinu, ka tā nauda tiek sūri grūti pelnīta.
Kādi ir jūsu vaļasprieki?
Es daudz fotografēju, bet to gan nevar īsti dēvēt par vaļasprieku. Man patīk fotografēt Apes pašvaldības notikumus un veidot pēc tam albumus, kur tas viss atspoguļots. Tādēļ gandrīz katru nedēļas nogali dodos uz pašvaldības pasākumiem, jo gribas gan redzēt pasākumu, gan nofotografēt, gan ir jāīsteno sava amata politiskā atbildība, tādēļ brīvā laika ir maz.
Bet man visu mūžu tuva bijusi dziesma. Kad pie vecākās meitas ir kādas viesības, viņas kolēģi mēdz jautāt, vai mamma arī būšot. Viņi gaida, lai kopīgi padziedātu. Ja es dzīvotu Apes centrā un būtu vairāk brīva laika, es labprāt dziedātu kādā Apes kolektīvā. Tagad dziedu savā sirdī un draugu kompānijās. Ļoti patīk ceļot. Esmu arodvidusskolas arodbiedrības vadītāja, tādēļ organizēju braucienus arī kolēģiem.
Ko augstu vērtējat citos cilvēkos?
Godīgumu un precizitāti. Ja es ar cilvēku esmu kaut ko norunājusi, tad tas ir jāīsteno – lūst vai plīst! Tādēļ dažreiz man pat kaitina, ja kavē norunāto laiku. Pati esmu precīza, un gribas, lai citi arī to ievērotu. Cilvēkos augstu vērtēju arī atklātību un taisnīgumu. Bet nepatīk lišķība un aprunāšana. Es savām meitām un audzēkņiem skolā vienmēr saku, ka nevajag pašam sevi lielīt un izcelt, jo – ja tu būsi to pelnījis, tad citi cilvēki to izdarīs.
