„Dzīve ir pasaka,” ar šādu apgalvojumu savu lekciju iesāka vadīt visiem labi zināmā aktrise Diāna Zande.
“Dzīve ir pasaka,” ar šādu apgalvojumu savu lekciju iesāka vadīt visiem labi zināmā aktrise Diāna Zande. Tagad viņa ir arī pasaku terapeite un māca cilvēkiem izprast savu dzīvi kā pasaku. Muļķīga un pavisam aplama bija mana līdzšinējā pārliecība, ka pasakas jau domātas tikai bērniem, viņu iemidzināšanai, turpretim pieaugušajiem jālasa romāni, stāsti vai krimināla satura literatūra. Lasīt pasakas manā vecumā pat liktos nedaudz smieklīgi, jo tie taču ir nereāli izdomājumi.
Tagad mana pārliecība krietni mainījusies un tā vien gribētos brīvākā brīdī pastiept roku pēc pasaku vācelītes. Izrādās, dzīves sižets gandrīz vienmēr pielīdzināms kādai tautas pasakai un jebkurai situācijai var pielīdzināt pasaku, tādējādi rast skaidrojumu un pamācību. Nebija nemaz tik ilgi jānopūlas un jādomā, lai savam dzīves ceļam arī es varētu pielīdzināt kādu pasaku, kādu tās tēlu. Vismaz savu šībrīža pasaku esmu atradusi.
Pēc pamatīgas pasaku pārcilāšanas savā atmiņā es apjauktu vēl kādu pārliecību – nav muļķīgu nodarbošanos, ja vien tev tā sagādā prieku. Viss ir iespējams, un nekad nav par vēlu ko mainīt sevī, savā rīcībā vai pat dzīves ceļā. No prieka radīšanas sev nav ne jākaunas, ne jābaidās. Dzīve nav nekā vērta, ja cilvēkam nav iekšējā prieka. Žurnāliste un rakstniece Monika Zīle reiz teikusi, ka “ir tik daudz pamata priekam, ja vien pats to tīšām nesper pagultē”.
