Dzīvi vērtējam dažādi. Dažubrīd mums tā šķiet kā gaiša taka bez neviena akmentiņa, kājai kur aizķerties, dažubrīd tā līdzinās tumšam un biedējošam mežam, kad sevi mierinām ar izkļūšanu no tā.
Dzīvi vērtējam dažādi. Dažubrīd mums tā šķiet kā gaiša taka bez neviena akmentiņa, kājai kur aizķerties, dažubrīd tā līdzinās tumšam un biedējošam mežam, kad sevi mierinām ar izkļūšanu no tā. Tādos brīžos atliek vienīgi pasmaidīt un kļūst vieglāk. Vēl citkārt dzīve piedāvā situācijas, kuras atceramies gadiem ilgi un atkārtoti pasmejamies par tām, jo dzīve nav joka lieta.
Ar šādu nosaukumu notika Gulbenes centrālās bibliotēkas lasītāju kluba “Rondo” pasākums, kurā piedalījās divi kādreizējie “Vidzemes blēži” -gulbenietis Uldis Putniņš un alūksnietis Normunds Jatsons.
“Viena trešdaļa cilvēka mūža ir atdota miegam, otra trešdaļa – mācībām un darbam, tāpēc arī dzīvošanai atliek tikai viena trešdaļa. Pajautāsim katrs sev, kāpēc esam dzīvojuši,” atklājot pasākumu, teica lasītāju kluba “Rondo” prezidente Iveta Krūmiņa.
Viss sākas piedzimstot
Ar šādu apgalvojumu lekciju par cilvēka dzīves gājumu sāka joku plēsējs Uldis Putniņš, kam dažādu stiķu dzīšana jau šūpulī ielikta, tāpēc kļuvusi par savdabīgu vaļasprieku.
“Pirmais, par ko vienmēr varu pasmieties, tas esmu es pats,” saka Uldis, nenoliedzot, ka prot ne tikai pasmieties, stāstīt anekdotes un gatavot maskas, bet arī nepārspēti blēdīties, vai gan citādāk 1991.gadā kļūtu par titula “Vidzemes blēdis 91” ieguvēju.
“Senos laikos katru personu reģistrēja baznīcas grāmatās, padomju laikā, ko mana vecmamma sauca par padumjiem laikiem, arī reģistrēja cilvēkus, pasē ierakstot, ka viņi dzimuši konkrētā ciema izpildkomitejā. Jautājums tikai – tieši kur: seifā vai uz rakstāmgalda?” brīnās Uldis. Domājot par cilvēkiem, viņš mēģinājis iedziļināties arī anatomijas grāmatā, bet, neradis vēlamo skaidrojumu pēc atbildēm par cilvēka uzbūvi, raudzījis pats.
Vai galva ir domāšanai?
Uldim skaidrs, ka cilvēkam ir divas rokas, kājas, galva, rumpis, divas acis un ausis. Tomēr viņam nav skaidrs, kāpēc galva rumpim atrodas tieši tur, kur atrodas. “Jūs sakāt, ka galva paredzēta, lai domātu? Es saku, nepareizi. Galva domāta, lai rumpī nelītu iekšā ūdens un būtu uz kā uzlikt cepuri vai apsiet lakatu. Bet ausis? Jūs domājat, lai mēs ar tām dzirdētu? Nekā nebij’! Lai tā pati cepure nekristu uz acīm. Kam vajadzīgs rumpis? Teiksiet, ka tajā atrodas visi cilvēka dzīvībai vajadzīgie orgāni? Neprecīzi! Rumpis mums visiem vajadzīgs, lai tā pati galva neiekristu dibenā un visi orgāni un locekļi nebūtu jānes rokās. Kam mums kājas?” jautā Uldis un zina atbildi. Vai to zināt arī jūs?
Neiztika bez skandāliem
Joku plēsējs vienmēr bijis dažādu ideju pārpilns. Tas nekas, ja viena otra ideja izraisījusi plaša mēroga skandālu. Atceroties Lizumā vadītos skolas gadus, Uldis tos vērtē kā visjaukākos, atzīstoties, ka ne vienmēr gribējis čakli mācīties. “Prātā nedarbi, piezīmju pilna dienasgrāmata. Večiem sirmi mati un kreņķi. Atceros, ka kādās skolas brīvdienās Lizumā sameistarojām lelli cilvēka augumā un rāpus pozā nolikām pretim toreizējam kolhoza kantorim. Pa nakti uzsniga neliels sniegs. Rītā gadījās braukt garām kolhoza vadībai. Cilvēks pagalam! Kājās tika sacelti visi dienesti! Kāds bija skandāls, kad atklāja, ka tas ir tikai ar sienu izbāzts manekens,” atceras Uldis, piebilstot, ka visas nerātnības nav atklājamas, jo kāds tās var likt lietā. Kas zina, kā būtu, ja viņš arī nule aizvadītajām vietējo pašvaldību vēlēšanām būtu izvirzījis savas “Tautas cirpšanas partijas programmu”.
Vajadzīga humora izjūta
“Cilvēkiem, kam nav humora izjūtas, ir grūti dzīvot,” uzskata Uldis Putniņš un Normunds Jatsons. Viņi pārliecināti, ka humoru nevar taisīt tad, ja izraudzītā tēma rada dusmas, bet katram cilvēka mūža periodam piestāv savs humors. Jaunie reti smejas tad, kad to dara vecāki ļaudis un otrādi.
“Es ar savu humoru jaunajiem nederu, jo arī pats bieži vien nesaprotu, par ko smejas skolas vecuma jaunieši,” prāto Normunds, atceroties, ka konkursa “Vidzemes blēdis” ideja radās laikā, kad cilvēki alka joku. “Diemžēl konkurss nomira dabīgā ceļā. Ideja bija laba. Pērn bija konkursa desmitgade. Domāju, vajag kaut ko atkal izdomāt, bet nesaņēmos,” sevi kritizē U.Putniņš.
Abi “blēži” pārliecināti, ka ikdienā ir tik daudz jocīgu atgadījumu un situāciju, ka ikviens no tiem ir humoreskas vērts. “Esmu mēģinājis tulkot krievu humoreskas, tomēr nekas nesanāca. Viņiem ir sulīgāka un niansētāka valoda, arī cita humora izpratne. Latviešiem humoresku autoru nav daudz, bet aktieri humoru “plēš” tad, ja ir labs teksts,” uzskata Normunds.
Kritu ceļos un raudāju
Uldis atceras 1990.gadā notikušo konkursu “Vidzemes blēdis”, kura tēma bijusi “VDK darbs jūsu ciemā”. “Tēloju vecu čekistu Borisu Feliksoviču Stukačovu. Biju tērpies nodilušā ādas jakā un hromādas zābakos. Krūtaža pilna ar medaļām. Valmierā gāju cauri parkam un pie Voldemāra Liniņa pieminekļa kritu ceļos, klanījos, bet cilvēki skatījās kā uz jukušu. Toreiz uzvarēju,” stāsta Uldis. Nākamā gada “blēžu” konkursa pusfinālā viņš tēlojis “Malienas kovboju”, izputējušu jaunsaimnieku, kam aitu ganāmpulku sabraucis vilciens, govis kā gājušas buļļos, tā atpakaļ vēl nav atnākušas, bet kaza Omonovka apēdusi Ļeņina kopoto rakstu sējumus. Viņš gribējis kazu paņemt līdz uz pusfinālu, bet kazām vilcienā biļetes nepārdod, tāpēc tā skrējusi pakaļ un pazaudējusi rumpi. Pāri – tikai kazas galva ar omoniešu bereti.
“Konkursa fināla tēma bija “Zostēviņa Herberta pēdējie dzīves mirkļi”. Kamēr es stāstu par zosu ģimenes skandālu, kā butaforiju izmantojot grozu, kurā divas izbāztas zosis, skatuves aizkulisēs bija izsprukusi brīvībā īsta zoss – sponsoru balva. Par uzstāšanos kā balvu saņēmu dzīvu sivēnu, kas noķēzīja man uzvalku un “princeses roku”,” stāsta Uldis.
Savukārt Normunds, konkursā plūkdams uzvarētāja laurus, saņēmis balvu – kūdras maisu, vateni un ģipša roku ar pigu.
Mūza vajadzīga katram
Ikdienā Normunds strādā Alūksnes centrālajā slimnīcā par ātrās medicīniskās palīdzības automašīnas vadītāju. Darbabiedri jau pieraduši, ka viņam allaž kāds joks pa rokai, tāpēc, Normundam nezinot, savulaik aizsūtījuši pieteikumu jau minētajam konkursam. Saņemot piedalīšanās uzaicinājumu, viņš bijis satraukts, jo vajadzējis sagatavot runu par darbu iekšlietu orgānos. “Lai uzrakstītu tekstu, gaidīju mūzu. Ja tās nav, nekas neiznāk,” atceras Normunds, neslēpjot prieku, ka ar mūzas palīdzību kļuvis slavens un kopā ar Uldi Mūrnieku “blēdības” stāstot, izbraukājis gandrīz visu Latviju. Gan Normunds, gan Uldis pārliecināti, ka smieties ir veselīgi un nevar būt tā, ka ar humoru ir tik slikti, ka pat mušām nevajag mušpapīru. Tās sprāgst tāpat.
Notur par jocīgu
Uldis Putniņš: – Strādāju par dzelzceļa mašīnistu. Tuvojoties Cesvainei, ievēroju, ka vilciena tamburā stāv kāda sieviete ar velosipēdu. Saka, Cesvainē jāizkāpjot. Domāju, sieviete taču, viņai jāpalīdz. Brīdī, kad ceļu braucamrīku ārā, velosipēda sēdekļa atsperēs iesprūst uzgriežņu atslēga, ko biju turējis rokā. Tante uztraušas uz velosipēda un brauc projām ar visu atslēgu. Metos viņai pakaļ saukdams: “Atdodiet manas atslēgas!” Viņa sāk mīt pedāļus vēl ātrāk, laikam uzskatot mani par sazin kādu jocīgo. Kamēr viņa min, cik spēka, un es bļaudams skrienu nopakaļ, mans kolēģis – mašīnists – aizver vilciena durvis un prom ir.
Karnevāla masku meistars
Uldis Putniņš ir lielisks karnevāla masku darinātājs. Pirmā maska Runcis zābakos skolas karnevālam izveidota 1975.gadā. Nākamā Turku sultāns tapusi 1981.gadā, kad Uldis atgriezies no dienesta armijā. Toreiz viņu zālē ienesuši četri kalpi, bet, kad vajadzējis iznest, kalpi pazuduši. 1982.gadā Uldis piedalījies trijos karnevālos. Bijis gan Šveiks, gan Ķencis un Pāvuls, bet 1983.gadā bijis Čūsku dresētājs. Gadu vēlāk tapusi maska Dejotāju pāris. Šo masku viņš atveidojis viens. Ulda rokas bijušas deju partneres kājas, tāpēc visu vakaru vajadzējis staigāt četrrāpus. 1985.gadā izgatavota maska Kovbojs uz klepera un citas. Dodoties ceļojumā uz Vidusāziju un Aizkarpatiem ar tūristu vilcienu, Uldis darinājis gan kamieļa, gan tārpa, gan Aladina ar vāzi maskas. 1988.gadā tapusi Govs maska, 1990.gadā Kaza, 1992.gadā Gailis, gadu vēlāk – Mērkaķis. Pērn no čiekuriem Uldis pacietīgi veidojis trīsgalvainu pūķi, bet pēdējā masku ballē Ķīpsalā, būdams Čūsku dresētājs, ieguvis ceturto vietu un kā balvu saņēmis mobilo telefonu.
