Iļģuciema sieviešu cietums ir vienīgais cietums sievietēm Latvijā, un tas ir pārpildīts. Pašlaik cietumā ir apmēram 450 sievietes, lai gan ir paredzētas tikai 350 vietas.
Iļģuciema sieviešu cietums ir vienīgais cietums sievietēm Latvijā, un tas ir pārpildīts. Pašlaik cietumā ir apmēram 450 sievietes, lai gan ir paredzētas tikai 350 vietas.
Vairāk nekā trešā daļa apcietināto lieto narkotikas, kas veicina HIV vīrusa izplatību. Tāpēc starptautiskā cietumu reformu organizācija projekta “HIV/AIDS profilakse sieviešu cietumā” ietvaros organizēja semināru speciālistiem, kas palīdz notiesātajiem atgriezties sabiedrībā.
“Līdz 1998.gadam HIV infekcija izplatījās seksuālā ceļā, tātad viens inficēja vienu. Tagad vīruss izplatās intravenozi – ar šļirci, ko lieto pieci un vairāk narkomāni. Tāpēc strauji palielinās ar HIV inficēto skaits. Pašlaik Latvijā ir reģistrēti 1078 vīrusa nēsātāji un 75 AIDS slimnieki. 24 cilvēki ir miruši,” stāsta AIDS profilakses centra darbiniece Ieva Dievbērna.
Lai cietumniekiem neiesūtītu narkotikas, ir noteikts aizliegums saņemt pienesumus. Tāpēc cietumos bija bada streiks. Iļģuciema cietumā sievietes nestreikoja. Cietuma priekšniece Nadežda Trosjuka izskaidroja, ka nav nozīmes streikot, jo tā neko nevar mainīt. Cietumnieces narkotikas sāk lietot tad, kad atrodas brīvībā. Viņas slimo ar venēriskajām slimībām, bet tikai cietumā par to uzzina un ārstējas.
“Tas nozīmē, ka liela daļa cilvēku, kas, iespējams, nonāks cietumā, ir mums blakus. Tāpēc sociālais darbs ar šo sabiedrības grupu ir vajadzīgs,” uzsver N.Trosjuka.
Izolatorā tiesu gaida 230 sievietes
Ir nedaudz baisa sajūta, kad cietuma sargs aicina: “Sekojiet man!” un aiz muguras aizkrīt cietuma durvis. Cita aiz citas rindojas drūmas ēkas, kas ārēji ir līdzīgas. Tajās dzīvo cietumnieces, kas sadalītas trīs pakāpēs. Kā dzīvo pirmās – zemākās pakāpes cietumnieces, semināra dalībnieki neredzēja. Bet vidējās un augstākās pakāpes cietumnieču sadzīves apstākļi maz atšķiras. Istabas atgādina pārpildītas kopmītnes, kur katrā telpā ir gultasvietas pat līdz divdesmit arestētajām.
“Cietums ir slēgta vieta, kas ierobežo brīvību. Katrai apcietināto grupai ir noteikts, vai drīkst atrasties tikai savā kamerā, istabā, ēkā vai teritorijā, kas aizņem apmēram trīs hektārus. Bet citas cilvēktiesības nedrīkst ierobežot. Cietuma teritorijā ir trīs konfesiju lūgšanas vietas, bibliotēka, medicīnas punkts, ēdnīca, veikals, nesen iekārtoja frizētavu,” akcentē Iļģuciema sieviešu cietuma priekšniece Nadežda Trosjuka.
1.jūlijā būs desmit gadi, kopš viņa strādā cietumā. N.Trosjuka atzīst, ka cietumnieču skaits mainās apmēram tāpat kā jūrā paisums un bēgums, taču visas gaida dienu, kad atbrīvos vai tiks atvaļinājumā kaut uz vienu dienu. Par labu uzvedību var saņemt pat līdz septiņas atvaļinājuma dienas gadā.
Visbriesmī-gāk noteikti jūtas tās sievietes, kas izolatorā gaida tiesas dienu. Tur ir tikai 175 vietas, bet atrodas 230 sievietes. Lai gan ir atrastas papildu telpas, kamerās aizturētās ir saspiestas kā siļķes mucā. “Man liekas, ka mums tiesas procedūra ir pārāk birokrātiska. Iespējams, ka tas ir labi. Bet mums nepietiek tiesnešu un arī tiesas zāles,” uzskata N.Trosjuka. Gandrīz 100 sievietes tiesu gaida ilgāk par mēnesi, bet desmit apcietinātajām šis process ir sevišķi ievilcies. Teorētiski var pieļaut, ka starp tām ir arī sievietes, ko pēc tiesas lēmuma atbrīvos.
Cietumnieces strādā un pelna
Iļģuciema cietumā sievietēm ir iespēja strādāt veļas mazgātavā, šūšanas cehā un pakotavā, kur izgatavo maisus kokogļu iesaiņošanai. “Pirmajā iecirknī – veļas mazgātavā maiņā strādā divas sievietes un meistars. No Zviedrijas ir saņemtas lietotas veļas mazgājamās mašīnas, žāvētava un gludināmais galds. Te mazgā ne tikai cietuma, bet arī armijas un pilsētas klientu veļu,” stāsta cietuma priekšniece. Šūšanas cehā gatavo dvielīšus un salvetes, ko sūta uz Vāciju.
“Tas nozīmē, ka, izejot no Iļģuciema cietuma, sievietēm būs vismaz 100 latu. Citos cietumos ir problēma iedot papildus līdzekļus un izsniedz tikai ceļanaudu. Cenšamies atrast piemērotu apģērbu un dodam arī piecus latus, lai gan tas nav paredzēts,” stāsta Valmieras cietuma sociālās rehabilitācijas darbiniece Valentīna Baldiņa. N.Trosjuka uzskata, ka darbs palīdz ne tikai vieglāk pārciest nebrīvi, bet arī dod iespēju adaptēties sabiedrībā pēc soda izciešanas.
Daudzi cietumnieki atzīst, ka neprot dzīvot brīvībā. Tāpēc ir recidīvi. Cietumā nav jādomā, kur un kā dzīvot, ja nav darba. Viss primārais viņiem ir nodrošināts.
Bērni jūtas brīvi un laimīgi
Cietuma bērnu namā dzīvo desmit bērni. N.Trosjuka stāsta, ka aprīlī dzims vēl trīs mazuļi un četras māmiņas ir stāvoklī. Viņa atceras kuriozu par vīru, kam cietumā pavadīto gadu laikā sieva dzemdē bērnu. Cietumnieks protestē, kad to grib ierakstīt viņa pasē. Iļģuciema cietuma iemītnieces bieži vien stāvoklī ir pēc atvaļinājuma. Var viņas saprast, jo bērni līdz gada vecumam dzīvo kopā ar māti atsevišķā istabā. Telpas ir tā izremontētas un aprīkotas, ka par tām viņas var apskaust daudzu lauku bērnudārzu apmeklētāji.
Bērni līdz četru gadu vecumam rotaļājas, iet uz zooloģisko dārzu, leļļu teātri, cirku un veikaliem. Katru dienu viņi dodas pastaigās aiz cietuma žoga. Ja māti neatbrīvo, kad bērns pārsniedz šo vecumu, tad viņš nonāk citā bērnunamā. N.Trosjuka domā, ka bērnu labā ir darīts viss iespējamais. Turklāt viņiem blakus ir māte. “Gadās, ka māte pēc darba ir nogurusi un nevēlas iet pie bērna rotaļāties. Tad cenšamies pārliecināt, lai gan obligāti tas nav,” stāsta cietuma priekšniece.
Kad, skatoties bērnu leļļu teātra izrādi, mātes acīs sariešas asaras, tad ir jūtams, ka viss nav zaudēts. “Cietumā mātes saņem visu bērnam nepieciešamo. Pēc soda izciešanas viņām ir grūti atrast darbu un iekārtot bērnu bērnudārzā. Un tad labie nodomi aizmirstas. Sociālie darbinieki bieži vien ir vienīgie, kas cenšas palīdzēt,” secina N.Trosjuka.
Jāmācās atkal dzīvot
Alūksnietis Aivars Lepiks apmēram gadu ir atkal brīvs. “Astoņas reizes esmu sodīts par huligānismu. Esmu bijis visos cietumos. Bet reiz ir jānāk pie prāta,” domā A.Lepiks. Viņš pateicas pilsētas domes priekšsēdētājam Guntāram Bērziņam, Sociālās palīdzības centra darbiniecēm un SIA “Alūksnes nami” priekšniekam Alvim Bukovskim par atbalstu.
Pēc atbrīvošanas pirmo nakti A.Lepiks gulēja ar ķieģeli pagalvī, jo viņam nekā nebija. “Tagad man ir spilvens un viss, kas nepieciešams dzīvei. Protams, vēlos, lai būtu vēl labāk,” atzīst Aivars. Viņš uzskata, ka atgriešanās sabiedrībā nav viegla, jo “cietums maina domāšanas veidu”. Tomēr tikai no katra paša ir atkarīgs, vai viņš izvēlēsies dīku dzīvi, kad dienas paiet alkohola vai narkotiku reibumā, vai arī godīgu darbu.
A.Lepiks rēķina, ka no 100 bijušajiem cietumniekiem tikai apmēram trīs ir atgriezušies normālā dzīvē. Rīgas Kurzemes rajona Sociālās palīdzības dienesta darbiniece Rudīte Danovska var lepoties, jo apmēram pusi no cietuma atbrīvoto ir iekārtojusi darbā, tiesa, visi nestrādā oficiāli. Viņas kolēģe Kristīne Kļimoviča uzskata, ka tas iespējams ar komandas darbu.
“Cilvēks, kas bijis cietumā, ir sabiedrības daļa. Tā ir īpaša sociāla grupa, ar ko jāstrādā. Lai to spētu, vajadzīga pozitīva attieksme,” secina R.Danovska.
Seminārā kāda kundze atzina, ka nespēj palīdzēt no cietuma atbrīvotajiem, jo visiem līdzekļu nepietiek. Ja jāizvēlas, tad viņa labprātāk atbalsta “kārtīgus cilvēkus”. Tāpēc nav jābrīnās, ka vairums cilvēku sodu izcietušajam uzliek mūžīgi vainīgā zīmogu. Ne tikai sabiedrība ir dusmīga, bieži vien arī piederīgie nepieņem tuviniekus pēc atgriešanās mājās. Arī ģimenes sagatavošana ir sociālo darbinieku ziņā.
Jelgavas Zontu klubs saņēma Sorosa fonda finansiālu atbalstu projektam “Psiholoģiskās palīdzības sniegšana nebrīvē bijušām sievietēm”. Ar tā atbalstu Allažos ir izveidots rehabilitācijas centrs no cietuma atbrīvotajiem. Valmieras dome viņus iekārto sociālajā mājā. Vairākās Rīgas un citu pilsētu pašvaldībās sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām veido atbalsta grupas, kas neprasa līdzekļus.
Fakti
Iļģuciema sieviešu cietumā atrodas sieviete, kam piespriests mūža ieslodzījums.
47 sievietes sodītas par slepkavību.
29 sievietes izcieš sodu par smagu miesas bojājumu nodarīšanu.
13 sievietes sodītas par narkotiku izgatavošanu, glabāšanu un izplatīšanu.
52 sievietēm sods noteikts ilgāks par 10 gadiem.
