Izlasīju rakstu “Es biju gatavs cīnīties par savu taisnību”. Viņš nav ne pirmais, ne pēdējais. Viņš aizmirsa struktūrvienību skicēšanu teritoriju plānojumos. Viens nav cīnītājs, no viena ķieģeļa māju nevar uzbūvēt. Pie kā vērsties pēc padoma un palīdzības arī nav, pat neklausās. Tie paši, kas nostrādā, atbildību neuzņemas, tikai pārbīda “vienu slieksni tālāk”. Struktūrvienības nav ar pliku roku ņemamas, ir aizsargbarjera – projektēšana. Ar ko sākās un beidzās struktūrvienību projektēšanas skices “Siseņu priedēs”, tas redzams bez brillēm. Ja esmu palaidusi garām to skicēšanas procesu, tad atvainojos, jo es arī gribu palikt eksperimentējot taisna kā zirga loks.
Vēl viena skice, kura vēl nav beigusies un galu neredz, ir kapu namiņš lielo vārtu priekšā. Tāds ofiss ir nepieciešams visām uzņēmējdarbībām, bet pienācīgā vietā. Teritorija aiz vārtiem tiek nobakstīta ar numurētiem stabiem. Vai tā paredzēta kā adatu terapija, kas aizturētu aizceļošanu vēl šajā saulē esošajiem? Mūža valstībai visiem sīkumiem tā uzskrullē cenas, ka “apendicīts” pazudīs bez fiziskas iejaukšanās. Lielie kapi tagad ir kā sāpošs zobs. Traucē naudīgo izklaides vietām, biznesiem, tūrismam pašā vidū – salas, skatu tornis, Saules tilts, parks, Templītis plus ieprogrammētās skices Cepurītes salai. Naivi cerēt, ka tā varētu saglabāties kā vietējā “Moricsala”. Spriežot pēc raksta “Apstiprina skiču konkursa nolikumu”, tas “vīruss” ir pārņēmis arī tuvāko Cepurītes apkārtni. Par naudu pat velns danco.
