Nesen devos pie ārsta uz kādām pārbaudēm. Pirms ieiešanas procedūru telpā dzirdēju ārstes un māsiņas sarunu par to, ka cilvēkam, kuram pašreiz veic procedūru, ir metastāzes – tātad vēzis… Dzirdēju šo frāzi tāpēc, ka procedūras telpas durvis bija puspavērtas, un saprotu, ka daudziem tā ir gadījies. Ja mēs gribētu, lai neviens nekad un neko nedzird, tad būtu tikai jāčukst vai slimnīcas un citas ārstniecības iestādes jābūvē ar supergariem gaiteņiem, kur uzgaidāmā telpa būtu gaiteņa attālākajā stūrī. Gadās visādi, un mums dažreiz nākas dzirdēt arī kaut tādu, ko nevajadzēja. Cilvēks iznāca no procedūru telpas, un man zeme pavērās zem kājām – tik skumji bija skatīties uz šo cilvēku, kura likteņa daļu nu zinu arī es… Es attapos gluži vai ierauta tikko notikušajā cilvēka traģēdijā, tāpat vienkārši sēžot uzgaidāmajā telpā. Pēc pāris minūtēm pienāca arī mana kārta veikt pārbaudes procedūru. Iegāju un biju telpā kopā ar dakteri. Aizvēru acis, kamēr notiek procedūra, bet, kad tās atvēru, – sabijos! Pie ekrāna, kurā uzrādās rezultāti, sēdēja nu jau trīs dakteri! Nodomāju – ja jau tik daudz dakteru atnākuši apskatīties rezultātus, kaut kas nav kārtībā. Ātri atžirgu, saprotot, ka tie vienkārši ir rezidenti, kuri kopā ar ārstiem dodas dažādu procedūru telpās un mācās. Viss bija labi, bet sabijos gan. Taču ar to viss nebeidzās. Ejot ārā no ārstniecības iestādes, manu acu priekšā pavērās skats – mirušu cilvēku ved, ietītu palagā, uz morgu. Visas šīs sakritības mani pamatīgi sabiedēja, un es nodomāju – nu kā var vienā dienā būt tik daudz nepatīkamu atgadījumu? Bet tad es sapratu – kas gan tur nepatīkams? Es aizbraucu uz mājām dzert kafiju, bet kāds tajā brīdī atvadījās no sava tuvinieka vai uzklausīja ārsta diagnozi – vēzis. Es tikai biju garāmgājēja šo cilvēku dzīvēs, kurai uz mirkli, apstākļu sakritības dēļ, bija iespēja ieraudzīt vai sadzirdēt kādu cilvēku likteņus.
Kad stāstu par šo pieredzi kādam, nereti dzirdu, ka tās nu gan bija nelāgas sakritības, un atzīšos, arī man tā tajā dienā šķita, bet tagad, atskatoties uz to visu, man šķiet, ka šādas dienas ir arī mazliet kā dāvanas. Tās ir tādas dāvanas, kuras atverot tu redzi – dzīve ir tik dažāda un ir tāda dzīves daļa, kurā šķietami viss ir skumjš. Tu aizver to kastīti, kuru uztvert par dāvanu var tāpēc, ka tā tev atver acis un ļauj novērtēt to, kas ir tev pašam. Ja es vienkārši aizietu uz procedūru, man tā būtu gandrīz vienkārša diena, bet šoreiz es biju iemesta dažādu scenāriju izspēlēšanā. Mēs katrs varam būt jebkura šī cilvēka vietā – slimi, veseli, dzīvi vai nu jau miruši. Visi. Un tajos brīžos tu ļoti novērtē, ka esi vesels un dzīvs, jo kurš vispār var pateikt, kad tas mainīsies. Vienu gan es esmu sapratusi, ka dzīvei jāļauj būt un dzīves būšana nevar būt bez sliktā, skumjā vai kādām cīņām. Pieņemot to, kļūst vieglāk dzīvot, jo visgrūtāk ir tad, kad tev šķiet, ka pilnīga dzīve ir vienmēr būt laimīgam un priecīgam. Slimība mums visvairāk un vissāpīgāk māca to, ka arī tajā vari būt laimīgs, jo viss, kas ar mums notiek, ir dzīves sastāvdaļas, bet tam visam pāri vislielākajam priekam būtu jābūt pašai dzīvei. ◆
