“Tikai ar albuma “Krusta skola” (1995) iznākšanu sapratu, ka esmu dziesminieks, nekas vairāk.
“Tikai ar albuma “Krusta skola” (1995) iznākšanu sapratu, ka esmu dziesminieks, nekas vairāk. No sirds mēģināju būt mācītājs, bet tāds nekļuvu. Pamazām atteicos no visām ārēji sabiedriskām aktivitātēm. Iepriekšējie eksperimenti bija izcila skola, bet nu tie ir pagātnē. Vieta, kurā mani nolicis Dievs, ir starp rakstāmgaldu un ģitāru,” atzīst dziesminieks jeb “sociālais bards”, kā sevi pats dēvē Kaspars Dimiters.
Viņš sevi uzskata par ideālistu. Kad aizdegas ar kādu ideju, domā, tas ir uz mūžu, “līdz kapa malai”. Strādājot Krimuldā, Kaspars bija pat iztēlojies sev šādu “malu”, cirstu Runtiņas krasta klintī. Nu atzīst – tie bijuši skaisti dzejnieka sapņi. Tomēr Kaspars nešaubās, ka kristīgā ticība ir motivācija gan garīgai, gan fiziskai cīņai par patiesību, kuras dēļ, ja Dievs liek, pat dzejnieks var ziedot dzīvību sava tuvākā, drauga vai tautas dēļ. “Ar tādu apziņu gan dzīvoju, gan audzinu dēlus, gan rakstu savas dziesmas. Cenšos nezaudēt frekvenci, kas nemitīgi raida lieko, noskumušo, izmisušo siržu sāpju kliedzienus. Zinu, ka esmu vienīgais, kas par to dzied. Pārējie dzied par visu ko citu vai par neko,” savu misiju apzinādamies, secina dziesminieks.
Ticība maina uzskatus
Kam ticība nav ielikta šūpulī, tie līdz tai nonāk caur smagiem pārbaudījumiem un ciešanām. Kaspars meklēja spēku pārvarēt savas vājības caur dažādu pieredzi: austrumu cīņām, jogu, ķīniešu garīgām un fiziskām praksēm, bet neguva cerēto rezultātu. “Manas problēmas bija bohēma un alkohols. Augdams mākslinieku ģimenē, attīstīju iztēli, artistiskumu, līdz mani pilnīgi aizrāva šī stihija. Patika būt sabiedrībā līderim, kompānijās dziedāt, spēlēt, rādīt sevi traku. Auga pašapziņa, lepnība, līdz virsroku pār patmīlīgo dvēseli guva “plosti”,” liecina Kaspars. Radošiem cilvēkiem esot bīstams kārdinājums iziet caur elli, taču atgriezties no tās spējot retais. Kasparam bieži nācās krist un atkal slieties kājās, līdz draugs uzaicināja savam dēlam par krusttēvu. Pirms tam nācās pašam kristīties. Lai gan Kaspars to neuztvēra nopietni, kristības izmainīja visu viņa dzīvi.
“Nevis es izvēlējos Dievu, bet Dievs – mani. Sabruka iepriekšējo uzskatu namiņš. Jutu, ka mainās attieksme pret dzīvi un atveras sirds. Sākumā bija tikai Dieva atziņa, bet pilnīgas pārvērtības nāca ar apskaidrību par Kristus nopelnu,” atceras dziesminieks. Par viņa pirmo padomdevēju kļuva izcilais mācītājs profesors Roberts Feldmanis, kura uzticība Kristum nostiprināja Kaspara atziņu. Laimējās atrast arī garīgi dziļus draugus, kas bija līdzās šaubu brīžos.
Dzied par mūsu laiku
Mēģinot kļūt par mācītāju, Kaspars kļuva par kristīgu dziesminieku. “Dzejnieka atbildība par cilvēku nav tik konkrēta kā mācītājam. Un tomēr, arī tā ir atbildība – dziesmā aicināt nokāpt mīlestības vai sāpju dzīlēs, asi provocēt vērsties pret netaisnību vai grēku pasaulē. Es dziedu par savu laiku, lai gan arī to caurauž mūžība. Kas pēc 20 vai 50 gadiem klausīsies vai lasīs manu dzeju, varbūt secinās – tā viņi dzīvoja, juta, cieta, mīlēja,” domā Kaspars. Vēl Krimuldā viņš mēģināja rakstīt dziesmas tikai ar garīgiem tekstiem, taču juta, ka tajos slēpjas pats no sevis. “Starp kristīgu dziesminieku, kas dzied kristīgus tekstus, un tādu, kas vienkārši dzied par dzīvi, ir liela starpība. Pirmais variants mani formāli ierobežoja. Arī jutu, ka neko labāku par psalmiem vai senās Baznīcas lūgšanu tekstiem šī pasaule vairs nav spējīga radīt,” atceras Kaspars.
Ādas līmeņa kultūra
Ja uz dzīvi raugās ticībā, tad var redzēt pāri bezcerības žogam. Šī pasaule nav vērtība pati par sevi. Aiz tās ir kāds lielāks spēks. Tāpēc Kaspars nepiekrīt, ka viņa dzeja ir pesimistiska. “Tā ir līdzjūtība cilvēku sāpēs un ciešanās, liekot sajust, ka arī es esmu viņu smeldzes pusē. Gadsimti mācīja koncentrēties, ļaut, lai arī ciešanas dara gudrāku, dziedina. Bet šis laikmets māca meklēt zāles, psihoterapeitus vai līdz perversai bezsamaņai izklaidēties, lai tikai nerespektētu savas un citu mokas,” vērtē dziesminieks. Kaspars atzīst, ka šāda līdzjūtīga iedziļināšanās gribot negribot rada smeldzīgas metaforas. Viņš arī provocē uz šādām emocijām, būdams gatavs pat izaicināt ar absurdo, Nīčes baisā konstatējuma gammā ieturēto “mīlestība ir mirusi”. “Tā vairs nav mīlestība, ko piedāvā mediju redzamie un lasāmie formāti. Tie propagandē tikai ādas līmeņa kultūru un izjūtas. Tehniski izcili, seksuālo orientāciju mainīgumā “daudzpusīgi” pārgulēt vairs nav mīlestība bet, varbūt, vien ožu zaudējuša “suņa prieks”. Katrā “špicku” bodē nopērkamie prezervatīvi manu absurdu tikai apstiprina,” sarkastiski rezumē dziesminieks. “Kas interesē jauniešu masu? Tikai tusiņi. Tīņu biznesa ideoloģijas monstri jauno paaudzi ir pārprogrammējuši par pubertātes dīdītiem kaifa pircējiem. Cilvēki, protestējot mīlestības nāves uzstādījumam, ar to liecinās, ka vēl ir dzīvi un gatavi par mīlestību pacīnīties. Un tieši to arī es vēlos. Es gribu dziedāt par to, par ko citi noklusē un izliekas nemanām,” saka Kaspars.
Izdzied redzējumu
Katram dziesmu albumam ir sava vieta. “Krusta skola” bija ceļa sākums, pa kuru dziesminieks devās ar savu izdziedāto redzējumu pasaulē. “Daudziem tas liksies neticami, bet kopš “Krusta skolas” man iznākuši vēl vismaz septiņi nopietni albumi. Reizēm skumstu, ka radio atskaņo tikai tukšo un ejošo, neskatoties uz traģisko laikmetu. Bet ticība ļauj iet tālāk, negaidot aplausus,” saka dziesminieks. Kaspara pēdējais albums “Dzīvie uz salas” ir tilta loks pār albumiem kopš “Krusta skolas”. Ar pēdējo viņš atkal ļauj atklāties smeldzei, kas tik ļoti kaitina ārišķīgo ikdienu, lai gan smeldze 90 procentos pasaules iedzīvotāju ir sirds stāvoklis, lai arī no citiem slēpts”. Rakstot “Krusta skolu”, viņa pasaule bija Krimuldas baznīcas oāze, kuru, no savām vājībām glābjoties, caurgāja ap 100 narkomānu, alkoholiķu un bijušo ieslodzīto. Pārējās pasaules it kā varēja nebūt. Dziesmas no pēdējā albuma tapušas ne vairs ierobežotā ideālu teritorijā, bet vienkārši pasaulē, kurā turpina dzīvot arī tie, kas reiz bija Krimuldā. “Kādi desmit no visiem, kas izgāja Krimuldu, palika uz kājām. Septiņi jau ir aizsaulē. Turas tikai tie, kuru saknes joprojām ir Baznīcā,” liecina dziesminieks.
Vispirms ir sajūta
Kaspara tekstus rada asociāciju plūsma. Viņš tver un grupē izjūtas, kas saistās ar pārdzīvojumu, ko vēlas atklāt dziesmā. “Vispirms ir sajūta par ubagu un tikai tad dzimst pirmā vīzija, metafora. Ja pēc sajūtas neseko skaidra iedvesma, speciāli tekstu no sevis laukā nespiežu. Ja tas plūst, tad plūst. Ar mūziku, kuru radu pēc teksta tapšanas, ir tāpat, lai gan ar to sanāk ķimerēties ilgāk. Un galā tas viss taču pašam arī jāieraksta. Man ir sava mazā mājas studija, ģitāras, mandolīna un citi instrumenti, uz kuriem visu pats arī iespēlēju. Galā visu to arī pats miksēju, smalko māsterēšanas ciklu uzticot savam draugam, arī bijušajam “krustskolniekam” Gintam Solam,” pastāsta Kaspars.
Piedod ķecerības
Naktī, kad ar ķeizargriezienu pasaulē nāca jaunākais dēls Stefans (nu jau astoņus gadus vecs), Kaspars uzrakstīja dziesmu “Dēlam”. Sieva ilgu laiku bija bezsamaņā, un Kaspars baidījās, ka viņa varētu aiziet. “Paldies Dievam, viņa palika. Katru dziesmu mēģinu rakstīt tā, lai zem tās varētu parakstīties ar asinīm. Varbūt klausītāji to jūt, piedodami radošās provokācijas un pat rupjības,” klāsta dziesminieks.
Klausītāji paraduši redzēt un dzirdēt Kasparu vienu ar ģitāru. Šajā vasarā viņš koncertēja kopā ar dēlu Jēkabu (17 gadi). “Biju jau pieradis koncertēt viens. Taču nu gavilēju, ka man līdzās ir tik mīļš muzikants. Gada sākumā uzstājos kopā ar muzikantu grupu, taču iespējas to uzturēt man nav, kālab kopā sanāk spēlēt reti. Ticu, ka man ar Jēkabu radoši sanāks viss, ko tuvākajā laikā esam iecerējuši,” saka Kaspars.
Dzejas dienu sakarā Majoru kultūras namā uztājās trīs dzejnieki, Stefans, Jēkabs un Kaspars. Katrs lasīja savu dzeju. Stefans – pirmoreiz. “Neesmu dēlus mudinājus uz šo bīstamo nodarbošanos, taču nekā cita kā ticības un dzejas man nav. Bet dzejā, kā dziedu savā dziesmā “Dēls”, visu var sarunāt,” nobeidz dziesminieks.
