Intervējot Aigaru Grāveru, ir nedaudz savāda sajūta. Tāda viegla nerealitātes noskaņa.
Intervējot Aigaru Grāveru, ir nedaudz savāda sajūta. Tāda viegla nerealitātes noskaņa. Tas tāpēc, ka savulaik daļai no manas paaudzes «Jumprava» bija kaut kas vairāk par parastu grupu. Tiem, kuri ieklausījās, par ko dzied abi Aigari – Grāvers un Grauba – , «Jumpravas» dziesmu vārdi un mūzika bija nozīmīga daļa no Atmodas laika noskaņas.
Aigars Grāvers stāsta par savu darbu. Aizdedzina cigareti. Uz jautājumiem atbild pārdomāti. Ārēji šķiet, ka viņš nav mainījies. Vai tā ir?
Domas un pārliecība mainās
“Mūzika atspoguļo kādu brīdi, tavu stāvokli dzīvē, kāds tas tobrīd ir. Mainās domas. Mainās iekšējā pārliecība un uzskati.» Tā domā Aigars, netieši atbildot uz minēto vaicājumu. Šodien par “Jumpravu” viņam nozīmīgāks ir «Ramadance» projekts. Vēl Aigars piekritis būt par producentu jaunai grupai “Bardo Splash” – viņa vērtējumā perspektīviem, labiem dziedātājiem.
Aigars un Ainars Ašmanis bija tie, kuri dibināja «Jumpravu», pieaicinot Aigaru Voitišķi un Ingu Ulmani. Vēlāk abus pēdējos nomainīja Aigars Grauba un Aigars Krēsla. Sākās “Jumpravas” īpašās popularitātes ceļš.
1998. gadā klajā nāca grupas “Labāko dziesmu izlase”, kas Latvijā sasniedza “Zelta diska” statusu. Var teikt, ka “Labāko dziesmu izlasi” veidoja «Jumpravas” fani, jo albumā iekļāva dziesmas, ievērojot balsošanas rezultātus internetā. Šo dziesmu skaitā ir “Vēlreiz”, “Ziemeļmeita”, “Zem diviem karogiem”, “Pa vējam”, “Peldētājs”, “Baltā”, “Tālu aizgāja”, “Ēna”, “Bundzinieks Nr. 2”, “Lietus”, “Vēl jāgaida”, “Šeit lejā” un citas.
Aigars Grāvers par “Jumpravu” tagad teic tā: “Tā ir pamatīga lieta, kas man bijusi, tas ir laiks, kurā ieguldīts daudz darba.” Taču, vaicāts par “Jumpravas” tālākajiem plāniem, viņš pašreiz nevar atbildēt. “Šajā posmā man svarīgāka ir “Ramadance”, jo “Jumpravā” pašlaik nekāda radošā darbība nenotiek. Taču es gribu strādāt visu laiku. Man citādi nav miera. Un vēl šķiet, ka ar “Jumpravu” man nepietiek. Laikam izteikšanās ir par maz, par šauru. Gribas strādāt ar citādākiem solistiem un instrumentālistiem, citādākā stilā,» stāsta Aigars.
Jābūt stipriem nerviem, lai nesajuktu
«Ramadance» projektā Aigars sadarbojas ar Nataradžu. Atzīst, ka no viņa ieguvis daudz jaunu atziņu – galvenokārt vēdiskās zināšanas, par kurām Aigaram bija miglains priekšstats. “Austrumnieki jau senatnē teikuši, ka visas nelaimes rodas no nezināšanas. Jo cilvēks gudrāks un zinošāks, jo vairāk saprot visu lietu mainību un kārtību, kāda eksistē pasaulē. Skaidrai domai seko skaidra rīcība. Mācos šīs gudrības izmantot dzīvē un mēģinu pēc tām dzīvot,” atzīst Aigars.
Ar Nataradžu Aigars sastapās nejauši. Viņš piebilst, ka cilvēki dzīvē parasti satiekas nejauši, iepazīstas un vēlas kaut ko iegūt cits no cita. Aigaru pārsteidza Nataradžas domāšanas veids un lielais zināšanu daudzums.
“Nataradža pārstāv pilnīgi citu estētiku. Viņš ir talantīgs cilvēks, mākslinieks, datorgrafiķis, dziedātājs, dejotājs un filozofs. Ļoti garīgs cilvēks. Ņēmām viens no otra tik, cik varējām. Taču es necentos ietekmēt viņu nekādā veidā, un viņš necentās ietekmēt mani. Nataradža ir veģetārietis. Pārstāv Krišnas kustības apziņu. Es iedzeru, uzpīpēju. Taču mēs iemācījāmies ņemt viens no otra vērtīgo. Tā strādājam arī tagad. Esam kļuvuši draugi,” stāsta Aigars.
Nataradža rakstījis vārdus arī vairākām grupas «Jumprava» jaunā albuma «Trajektorija» dziesmām.
Iespējams, tieši Nataradžas ietekmē Aigars bija Indijā. Viņš atzīst, ka nevar lepoties ar to, ka “krustām šķērsām” apceļojis Indiju, jo tā ir ļoti liela zeme. Taču tik un tā secina, ka ceļojums pa šo valsti ir liels un smags pārbaudījums.
“Jābūt stipriem nerviem, citādi var vienkārši sajukt prātā. Taču Indija ir pārdzīvojums visādās nozīmēs. Kad atbrauc no turienes, ir daudz, ko pārdomāt.”
Nevar pateikt, kurš bērns mīļāks
Kādā rītā Aigaram piezvanījis Aigars Voitišķis. “Pļāpājām pa telefonu, un tad viņš teica: “Esmu tādā ekstāzē no «Ramadance», ko tu ierakstīji. Ja var uzrakstīt tādu albumu un veikt tādu darbu, tad pēc tam var godīgi nomirt.” Patīkami, ja cilvēkiem patīk un viņi klausās,» ir gandarīts Aigars.
Vislabākās atsauksmes par “Ramadance” albumu viņš uzklausījis no Amerikas latviešiem. Pieļauj, ka to varētu skaidrot ar viņu plašāko pasaules skatījumu. Kaut arī Aigars daudz stāsta par “Ramadance”, tas nenozīmē, ka viņš nenovērtē “Jumpravu”. Taujāju, kura dziesma viņam ir īpaša. Mūziķis atteic, ka katra dziesma atspoguļo kādu brīdi. “Kā pateikt, kurš bērns man mīļāks? Katrai ir kaut kas savs. Dziesmas spēlējām no visas sirds. Nebija tā, ka viena “gāja ar gariem zobiem”, bet otru spēlējām mīļāk,” atzīst Aigars.
Tomēr ir kāda «Jumpravas» dziesma, ko viņš vērtē kā ļoti skaistu.
«Kādreiz es šai dziesmai nepievērsu uzmanību. Kādreiz tā man nešķita īpaša. Taču, kad šobrīd paklausos vārdus, melodiju, noskaņu, tā šķiet ļoti skaista,” par dziesmu “Ziemeļmeita” saka Aigars. Viņš pieļauj, ka ar lielāku pieredzes bagāžu ieguvis kopskatu uz kādreizējo un tagadējo latviešu mūziku. Vēl ļoti laba “Jumpravas” dziesma viņam šķiet “Bundzinieks Nr. 2”.
No mīlestības nevar aizbēgt
“Jumpravas” jaunajā albumā “Trajektorija” ir 13 dziesmas. Tām vārdus un mūziku rakstījuši visi “Jumpravas” Aigari.
Aigars Grāvers uzskata, ka jaunajā albumā jūtama romantika. “Mēs visi esam romantiķi. Tas man šķiet labs piegājiens. Un romantika visu laiku dzirdama arī vārdos,” viņš secina.
Aigars domā, ka arī “Jumpravas” jaunā albuma dziesmu vārdi ir aktuāli, salīdzinot ar astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas dziesmām. “Kādreiz viss bija vienkāršāk. Bija redzams ienaidnieks un cīņas forma. Taču šobrīd īstenībā ir tas pats. Tikai problēmas ir citādākas. Faktiski jaunajā albumā nav skarts viens liels, kopīgs idejiskais virziens. Pamattēma ir mīlestība. No tās mēs, šķiet, neizbēgsim nekad, un tas arī nav vajadzīgs. Ir skartas arī globālas tēmas par to, kas šobrīd aktuāls un par ko mums gribas pateikt savu viedokli, piemēram, par urbanizāciju, tehnokrātiju. Es domāju, ka mēs dziesmās, tāpat kā dzīvē un cilvēku savstarpējās attiecībās, meklējam cilvēcību, dzīvību,lai attiecības kļūtu cilvēciskas un nenotiktu atsvešināšanās,” domā Aigars. Aigars secina, ka tagad cilvēki iemācījušies klausīties dziesmas un priecāties koncertos. Daudzi zina dziesmu vārdus un dzied līdzi. Nav ārdīšanās un kliegšanas, kā savulaik.
“Kad bija pirmais vilnis, publika ne tik daudz dziedāja līdzi un priecājās, bet vairāk ārdījās. Jauniešiem iekšā bija protests, un viņi nesaprata, ko ar šo protestējošo enerģiju iesākt. Tad lauza krēslus un kliedza. Tas mums toreiz nepatika. Ir forši, ja uz koncertu atnāk daudz cilvēku. Taču tu spēlē dziesmu un saproti, ka viņi neklausās, bet vienkārši kliedz. Dažos koncertos bijām patīkami pārsteigti, ka cilvēki dzied līdzi,» atceras Aigars.
Neesam agresīvi un nekaujamies
“Jumpravas” mūziķi katrs ir personība. Katram ir savi projekti. Aigars atzīst, ka pat nezina, ko pārējie darījuši šajā vasarā.
Ja gadās sastrīdēties, konfliktu “Jumpravā” risinot demokrātiskā ceļā. «Esam tikai cilvēki un tāpat strīdamies, diskutējam un dažreiz cits uz citu apvainojamies. Taču neesam agresīvi un nekaujamies. Esam kā maziņš parlaments. Parasti balsojam. Mums ir sava iekšēja, nerakstīta kārtība, ko paši esam noteikuši un ievērojam,” stāsta Aigars.
Sarunas noslēgumā Aigaram vaicāju, kā viņš šobrīd jūtas. Aigars atteic, ka atbilstoši šim laikam. “Albuma radīšanas process bija smags, un gads bija grūts. Disks nenāca viegli. Taču kā jūtos vispār? Dzīve ir tāda, kāda tā ir.”
