Vasaras saulgriežos ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Man nāk prātā vārds “maģija”. Maģiskā Jāņu nakts, maģiskā uguns, maģiskā noskaņa… Kā mēs mūsdienās izjūtam šos svētkus? Tiem ir spēcīgas paražas – kādreiz Līgosvētki tika svinēti vērienīgi. Diemžēl nākas secināt, ka reti kurš tradīcijas turpina – kļūstam modernāki, arī uz galda nu liekam citu tautu ēdienus. Nenoliedzu, ka ir mājas, kurās Līgosvētki tiek svinēti tā pa īstam, tā, kā tie arī būtu jāsvin – līdz rīta gaismai, ar milzu ugunskuru, dziesmām un dančiem. Diskutēt par Līgosvētku komercijas klātbūtni nav vērts, jo tā ir katros svētkos. Tās ir mūsdienas, un katra paša ziņā ir tas, cik lielu naudas summu iegulda svinībās.
Ir cilvēki, kuriem patīk masu pasākumi, un tādi, kas Jāņus labprātāk svin mājās. Man patīkami uzņemt viesus savā pagalmā, jo šajos svētkos vēlos sabiedrību. Savu sabiedrību, jo svarīgi sajust savus mīļos – ja viņi ir blakus, tad viss pārējais būs. Es, piemēram, katru gadu Līgodienā uzvelku tautas tērpa svārkus un jostu (jo citu tautisku apģērbu man diemžēl nav) – tā ir tā mana sajūta. Gribas dziedāt, jo līgodziesmas attīra, svētī tuvākos un mājvietu, atbrīvojot vietu laimei un priekam. Un ugunskurs… Pie tā parasti pulcējas, lai ne tikai sasildītos dzestrajā naktī, bet arī tāpēc, ka ugunij piemīt maģisks spēks. Nesen lasīju par jāņuguns simboliku, kas saistīta ar sauli: tā tiek iedegta, lai pēc saules norietēšanas ļaudis nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību.
Ja par romantiku, tad varu ieteikt tiem, kas ir izredzētā meklējumos, nopīt divus vainadziņus un pusnaktī tos iemest upē: ja vainadziņi saplūst kopā, tad ir cerības satikt īsto. Dāmas var mest vainagu ozolā: cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida precinieks. Protams, nevar nepieminēt, ka šajā maģiskajā naktī “uzzied” paparde, kuru jaunajiem mīlētājiem jādodas meklēt. Nezinu, vai kāds ir atradis…
Vienu gan varu apstiprināt – lasot jāņuzāles, pušķojot pagalmu vai pinot vainagu, dabas klātbūtni nevar nesajust. Tā ir spēcīga, šķiet, pat dziedējoša! Saule, uguns, ūdens sniedz spēku, un šis ir tas laiks, kad varam uzņemt dabas enerģiju.
