Dzejniece Maija Laukmane saka: Jo laiks rit uz priekšu, jo vairāk šodien brīnos. Par sevi, par pasauli, par savu un citu varēšanu, par klusumu par trokšņiem, par vienu nenorautu lapu rudenī. Brīnos par sniegu un par lietus lāšu mirdzumu pretimnācēja matos…
Pasaule ir brīnumu, pārsteigumu un nepārtrauktas dzejas pilna. Dzeja dara brīnumu lietas. Un dzeja nedara neko. Dzeja atver kādas īpašas uz saskarsmi un pasauli virināmas durvis…
Vārdi ir spēks. Maigums un svelme vienlaikus.
Dzeja ir ceļš, pa kuru var nonākt līdz otram cilvēkam, pašam līdz sevis saprašanai. Ceļš, kas ritinās ar mērķi kaut kur aizvest, atklāt un parādīt mazu daļu no lielās pasaules.
Oktobrī Alūksnes pilsētas bibliotēkā E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jaunie literāti piedalījās dzejas lasījumos. Ar jauniešiem par dzīvi un dzeju sarunājās U. Sedlinieka Alūksnes Tautas teātra aktrise Vera Sedleniece. Paldies par sadarbību Alūksnes ģimnāzijas skolotājai Maijai Bērzabindei pasākuma veidošanā.
Tāpat kā mēs paši esam katrs citādāks, arī mūsu domu izpausmes – mūzikā, dzejā vai citos mākslas veidos – ir katram citādākas.
Ļoti bieži pirmais iespaids un vērtējums par kaut kur lasītu vai redzētu, pirmajā mirklī ne visai saprotamu (lasi: man nesaprotamu) darbu ir – baigais bezsakars, sviests un tamlīdzīgi ne visai glaimojoši spriedumi.
Vai šajā rudenī dzejas pasākumā Alūksnes pilsētas bibliotēkā iesaistītie – gan lasītāji, gan klausītāji – būtu bijuši vērīgāki, redzošāki, saprotošāki, nekā parasti mēdz būt ikdienā?
Vai emocionāli labvēlīgo, ieinteresētības pilno gaisotni būtu radījušas Alūksnes Tautas teātra aktrises Veras Sedlenieces pārdomas?
Vai vienkārši zvaigžņu stāvoklis bijis labvēlīgs notiekošajam?
Bet ģimnāzijas jauniešu dzejas lasījumi šoruden mūsu pilsētas bibliotēkā bija interesanti, radoši, emocionāli, aizraujoši – tā apliecina paši dalībnieki savās atsauksmēs.
Jāpiebilst, ka savu dzeju šajā pasākumā lasīja ģimnāzijas skolēni no 7. līdz 12.klasei. Paši veidoja muzikālo fonu. Nobeiguma dziedāšanā iesaistījās visi dalībnieki.
Nav vienkārši tvert un ietērpt vārdos mirkļa emocijas, domu plūsmu, iespaidus, kur nu vēl nodot uzrakstīto publikas vērtējumam. Paldies jauniešiem par šo uzdrīkstēšanos! Un – kļūstiet arī jūs, cienījamie lasītāji, šī notikuma dalībnieki – lasot mūsu jauniešu mēģinājumus dzejā izteikt savu “es”.
Dzejnieks Māris Melgalvs reiz paudis domu, ka viņš niekodamies kaut ko uzrakstījis, par ko citi teikuši – dzeja.
Varbūt arī jums ir kāds tāds nieks, par ko citi lasot teiks, ka tā ir dzeja vai dziesmas.
Vienīgā iespēja to piedzīvot ir, ja būsiet nākamo dzejas lasījumu dalībnieks. Sekojiet informācijai un – esat laipni aicināti lasīt savu dzeju, dziedāt savu dziesmu vai vienkārši ieinteresēti labvēlīgi klausīties.
Inese Rezgoriņa (12.c)
Dvēselei
Ābola dvēsele dus
Satrunējušu lapu kaudzē.
Gaida, cer
Sajust siltu plaukstu,
Vienmērīgi dedzinošu elpu
Kājas aso spērienu
Jebko.
Vai cerība mirst pēdējā?
Varbūt tomēr pirmā.
Krītot atmuguriski cilvēku pūlī,
Mana dvēsele necer tapt noķerta.
Varbūt tā ir cilvēces pasaulīgā daba –
Cerēt!
Cerēt tapt noķertiem,
Krītot pat no augstākās Everesta smailes.
Silta plauksta,
Niecīgs pieskāriens spēj dvēseli darīt brīvu.
Ja nespēj pacelt to no lapu kaudzes,
Ņem, dedzini!
Dedzini mani uz sabiedrības pelēcīgā sārta
Un pārvērt arī manu dvēseli
Pelēkos, grūstošos pelnos…
Antra Upeniece (10. b)
Kādreiz
Kādreiz es tevi mīlēšu,
Bet ne vienmēr tevi cienīšu.
Ar savu sirdi tajā iegrimstu
Un uz mūžiem sastingstu.
Bet dzīve – tas jau nav prieks,
Tik viens liels nieks.
Es ar mīlu tajā iegrimstu
Un ar cieņu to ienīstu.
Kādreiz es būšu tu
Un tu būsi es,
Bet dzīve būs iegrimusi
Un uz mūžiem sastingusi.
Pērles
Tik skaistas, zilas pērles krīt
Kā pasaules asaras,
Tik biezas, tumšas pērles krīt
Kā cilvēka asinis.
Cilvēks pasaules asaru pilns,
Pasaule cilvēka asiņu slapja;
Bet bērns?
Bērns mīlestības pilns.
Tik cilvēka naids to var gandēt,
Tik cilvēka mīla to var saudzēt.
Veļas pār bērna acīm zilas pērles,
Un pār pasauli sarkanās asinis.
Lapas krītot mēmi klusē
Mēmi klusē lapas krītot
Caur zaru zariem, vēju vējiem,
Caur biezu miglu
Un aukstu salu.
Tās metas gar zemi
Un mēmi klusē,
Paciešot visas sāpes –
Gan vienkāršās, gan sarežģītās.
Lapas krītot mēmi klusē,
Salūst saskaroties;
Tās sajūt sāpes bezgalīgas
Un tomēr mēmi klusē.
Tās krītot maigi pieskaras,
Pieskaras maniem matiem
Un paliek tajos,
Lai nebūtu jājūt aukstās sāpes.
Lapas mēmi klusē,
saduroties ar zemes ādu;
Tām sāp tik ļoti,
Tik ļoti auksta ir zemes āda.
Tās vēlas teikt kaut vārdu,
Kaut knapi iepīkstēties,
Bet tās nevar;
Lapas krītot mēmi klusē.
Puteklis
Es nevēlos būt puteklis –
Tas tikai viens mazs puteklis;
Pelēks puteklis,
Kuru ikreiz noslauka un aizmirst?
Es nevēlos būt puteklis;
Tam nav ne brīvības,
Ne tas redz pasauli.
Es nevēlos būt puteklis –
Tas tikai viens mazs puteklis.
Eņģelis
Ik dienu mana sirds sažņaudzas
Par spīti maigiem glāstiem;
Ik mirkli dvēselē tas iegraužas
Ar visiem saviem spārniem.
Tā maigā būtne eņģelis,
Kaut kur mūsu jūtas vijas,
Bet viņš ir kā zīmulis,
Un es kā dzēšgumija.
Ar visiem saviem spārniem
Viņš atkal manī iegraužas,
Un par spīti maigiem glāstiem
Man atkal sirds sažņaudzas.
