Alūksnē ir daudz dvīņu. Sākumskolā vien ir četri dvīņu pāri. Dvīņu brāļiem Amantoviem arī brālēni Ozoliņi ir dvīņi, un vēl tantes ir dvīnes.
Alūksnē ir daudz dvīņu. Sākumskolā vien ir četri dvīņu pāri. Dvīņu brāļiem Amantoviem arī brālēni Ozoliņi ir dvīņi, un vēl tantes ir dvīnes. Alūksnes rajona Izglītības pārvaldes šoferim Aigaram Riekstiņam ir dvīņu brālis. Vēl ir dvīņi Jaunzemi, un zinātāji uzskaitījumu droši vien turpinās.
“Visiem dvīņiem ir daudz kopēja. Ārēji viņi ne vienmēr ir tik līdzīgi, lai tos nevarētu atšķirt. Taču raksturā, kustībās, žestos un runasveidā ir daudz līdzīga. Mēs ar māsu esam nemierīgas – kā jau dvīņi,” atzīst Alūksnes Bērnu un jauniešu interešu centra vadītāja Gunta Lielmane.
Viņa ar māsu Antru Lielmani nav identiskas dvīnes. “Man ar Antru ir pleca sajūta. Zinu, ka māsa mani aizstāvēs un palīdzēs. Arī viņa to jūt,” stāsta Gunta. Abām ir ātra reakcija un spēja rīkoties. “Kad organizēju pasākumu, man ieslēdzas “piektais ātrums”, un varu visu paspēt laikā. Antras darbā tas nav tik svarīgi, bet arī viņa prot atrast izeju sarežģītā situācijā,” atzīst G.Lielmane.
Nopērk vienādas dāvanas
Dvīņi Jānis un Andris Amantovi pusaudžu gados labi nesatika. Andris uzskatīja, ka viņi ir ļoti atšķirīgi. Tomēr tagad atzīst, ka ir daudz kopēju interešu un arī saprasties var bez problēmām. Jānis studē Klaipēdā un vēlas kļūt džeza mūziķis. Andris Latvijas universitātē apgūst angļu valodas pasniedzēja specialitāti. “Kad satiekamies, tie ir jaukākie brīži. Vislielāko tuvību sasniedzam, kopā muzicējot. Jānis spēlē akordeonu un klavieres, es – klarneti. Tie ir radoši brīži, kad interpretējam džeza mūziku vai latviešu tautasdziesmas,” stāsta Andris. Brāļi mācījās mūzikas skolā, bet
A. Amantovam mūzika paliek tikai priekam.
Viņš stāsta, ka nepārdzīvo atšķirtību no brāļa kā brālēni Bērziņi. Tomēr kaut kāda neredzama saite viņus vieno. “Kad biju Vācijā, nolēmu pārvest vecākiem dāvanas. Zināju, ka mammai ir vecs gludeklis un nolēmu viņai uzdāvināt jaunu. Tētim nezināju, ko pirkt, līdz kādā veikalā ieraudzīju dārza šķēres,” atceras Andris. Var iedomāties, kāds bija visu pārsteigums, kad Jānis tajā pašā dienā atgriezās no Zviedrija un pārveda mammai gludekli un tētim – dārza šķēres. “Varētu vēl saprast, ka sakrita gludekļa iegāde, jo brālis zināja, ka tas ir nolietots. Bet dārza šķēres nebija tik nepieciešamas,” akcentē A.Amantovs.
Andris domā, ka dvīņu saikne ir īpaša. “Kopā esam no pirmās dzīves dienas. Visas spēles un rotaļas mums bija kopīgas. Jā, strīdējāmies, bet pret vecāko brāli Lauri bijām vienoti. Tāpēc varējām viņu pieveikt,” saka A.Amantovs. Abiem bija, ar ko kopā darīt darbus un nedarbus un arī, ar ko dalīties. Par blēņām viņi vecākiem nekad nestāstīja. Varbūt tāpēc Andris tās neatceras? “Kad mamma mūs gaidīja, ārste teikusi, lai tik daudz neēd, jo neviens neticēja, ka viņai būs dvīņi. Pēc pāris mēnešiem māte brāļa sievai teikusi, ka arī viņai būs dvīņi. Un piedzima mūsu brālēni Bērziņi,” stāsta Andris. Viņš domā, ka pašam dvīņi nebūs, jo pētījumi liecina, ka tie parasti dzimst pēc divām paaudzēm.
Izjoko skolotājus un vecākus
Dana un Linda Berkules atceras, ka mazas viņas ģērba vienādi. Tagad apģērbs ir katrai citāds, bet atšķirt meitenes ir grūti. Uģis un Dainis Meļķi nav tik līdzīgi. “Skolotāja mūs visu laiku sauc par brāļiem. Vienreiz aizgāju atbildēt matemātiku brāļa vietā. Nopelnīju viņam septiņas balles, bet pēc tam atzināmies. Dainis pats saņēma sešas balles,” stāsta Uģis. Viņam patīk un padodas matemātika, bet Dainis labprātāk raksta sacerējumus par dzīvniekiem. Bet deju kolektīvā abi dejo ar vienlīdz lielu prieku. Brāļi mīl lasīt pasakas lasīt. Gadās, ka puikas sajauc arī tētis vai vecmāmiņa. “Reizēm izdodas apmānīt vecāko brāli. Bet vairāk kopīgi spēlējam “Duraku” un cenšamies uzvarēt,” atzīst Dainis.
Aiga un Ēriks Voiti mācās 3.klasē. “Saprotamies labi, bet gadās arī sastrīdēties. Es mācos mūzikas skolā spēlēt klavieres, bet brālim labāk patīk zīmēt. Viņš apmeklē mākslas skolu,” stāsta Aiga. Arī dvīņiem Dzintaram un Rolandam Veiciem patīk zīmēt, un viņi abi mācās mākslas skolā un dejo “Pastalniekos”. Aiga un Ēriks vasaras pavada pie vecmāmiņas Kolberģī. Tad ir kopēji darbi dārzā, siena pļavā, pagalmā un mājā, un, protams, arī nedarbi. Aiga atzīstas, ka viņiem patīk noslēpties no mammas un tad viņu nobiedēt. Dzintars un Rolands mēdz izjokot vecāko māsu Antru. “Nostiepjam auklu virs durvju sliekšņa, un dažreiz māsa paklūp,” saka Rolands. Brāļiem patīk ķircināt meitenes.
Viena ābola divas pusītes
Ikdienā dvīņi neliekas kaut kas sevišķs. Taču, ja labi padomā, tad parasti secinām – viņi ir īpaši. Vecākiem tās ir dubultas rūpes un dubulti prieki. Viņi ir kopā no dzimšanas, un bieži ir nešķirami visu dzīvi. Kā divas ābolu pusītes – daudzi jūtas slikti bez sava dvīņu brāļa vai māsas. Dvīņiem nav bijusi vajadzība meklēt citu draugu un domubiedru, un tieši tāpēc viņi ir tik līdzīgi savā būtībā arī tad, ja ārējā līdzība nav izteikta. Reizēm viņi to neapzinās, līdz dzīve liek izdarīt secinājumus.
Liepājniece Virgīnija Giļāzova atklājusi, ka dvīņiem patīk redzēt sev līdzīgos. Iespējams tāpēc laiku pa laikam tiek rīkoti dvīņu saieti. Alūksnē šāds pasākums būtu kupli apmeklēts un interesants, jo dvīņi ir īpaša Dieva dāvana. Viņi ir talantīgi. Saka, ka katrs cilvēks var atrast savu dvīni. Meklēsim!
