Turpinoties karadarbībai Ukrainā, arvien biežāk ar satraukumu spriežam, cik droši varam justies Latvijā. Jau pērnā gada nogalē tika secināts, ka drošība Eiropā, īpaši Baltijas valstīs, svārstās uz naža asmens. Lai gan šobrīd konflikts Ukrainā ir iesaldēts un karadarbība nosacīti pārtraukta, nekas neliecina, ka Ukrainas valdība varēs vienoties ar separātistiem, ko atbalsta Krievija, par kopēju rīcību miera nodrošināšanai.
Kārlis Krēsliņš, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs
Neuzskatu, ka ir pamats lielām bažām par mūsu drošību. Protams, ir satraucoši, ka Ukrainā notiek karš. Taču tas nenozīmē, ka Eiropas valstis, kas ir NATO dalībvalstis, būtu apdraudētas. Manuprāt, šobrīd lielāks drauds ir “Islāma valsts””. Latvijā nav bijuši konflikti ar teroristiski noskaņotiem musulmaņiem, taču vairākās Eiropas Savienības valstīs sasvstarpējas sadursmes rada problēmas. Tāpēc ir svarīgi, lai Latvijā dzīvojošie būtu saliedēti un nekašķētos savā starpā. “Zaļie cilvēciņi” valstī rodas, ja tās sabiedrība ir sašķelta. Protams, svarīgs ir arī labklājības līmenis. Tā ir bāze, uz kuras var veidoties krīzes situācijas.
Tiešs iebrukums no mūsu austrumu kaimiņa – Krievijas – nevienai NATO dalībvalstij, arī Latvijai, nedraud. “Zaļo cilvēciņu” ienākšanas iespēja ir daudz lielāka. Pagājušajā gadā Latvijā ieradās apmēram 150 nelegālie bēgļi, tas nav daudz. Zinot, kāda ir mūsu valsts zaļā robeža, var pieļaut, ka to iespējams pāriet arī lielākam cilvēku skaitam. Tos aizturēt robežsargiem būs grūtāk, jo ieročus izmantot nav atļauts – starp bēgļiem var būt arī sievietes un bērni. Turklāt to pulkā var būt arī vīrieši, kuri ir sagatavoti, lai te rīkotu nekārtības un protestus. Tādā situācijā ir svarīgi, cik ātri spēs reaģēt robežsardze un policija. Normatīvajos aktos vajadzētu atļaut zemessargu atbalstu šādu situāciju risināšanā. Ir skaidrs, ka robeža ir jānostiprina, lai būtu iespējams stingrāk to kontrolēt.
Protams, Krievijas armija spēj stundas laikā izsēdināt desantniekus Rīgā. Teorētiski to var izdarīt, bet Krievija tāpat kā jebkura cita valsts saprot, ka tā būtu pašnāvība. Ja notiek uzbrukums kādai NATO dalībvalstij, tad tiek “iedarbināts” 5.pants (uzbrukums vienam NATO loceklim nozīmē uzbrukumu visām dalībvalstīm – red.). Tas nozīmē, ka pret NATO nevar cīnīties, jo tās kaujas spējas vairākkārt pārspēj jebkuras valsts militāro potenciālu.
Tāpēc vairāk iespējams, ka Latvijā varētu tikt organizētas provokācijas, ko ietver hibrīdkarš. Šobrīd tas ir karš galvenokārt informatīvajā telpā. Krievijas masu saziņas līdzekļi nepārtraukti stāsta, cik Ukrainā ir slikti un cik varmācīgi tās karavīri rīkojas pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Nevar teikt, ka tie ir meli, taču tiek parādīta tikai vienas puses – Krievijas un separātistu – skatījums un viedoklis. Tiek apgalvots, ka Ukrainā ir fašisti, banderovci, ka no cietumiem ir izlaisti noziedznieki, kas cīnās Ukrainas armijā. Skaidrs, ka ir arī tādi cilvēki. Bet cik viņu ir? Vai Krievijā tādu nav?
Pandoras lāde ir atvērta, Rietumu valstīm pieļaujot Krievijas agresiju gan Piedņestrā, gan Gruzijā, gan Krimā, gan Ukrainā. Tagad, šķiet, beidzot robeža ir sasniegta – saprasts, ja agresors netiks apturēts, tad visi starptautiskie likumi un normatīvie akti tiks pārkāpti. Ir redzams, ka Eiropas Savienības sankcijas uz Krieviju sāk iedarboties. Tāpēc esmu optimistiski noskaņots, ka soli pa solim konfliktu Ukrainā varētu atrisināt. ◆
Nevar dzīvot ar baiļu sajūtu
Laimonis Sīpols, Alūksnes novada domes deputāts
Ikdienā nekādus draudus nejūtam. Taču, paskatoties televīzijas pārraidēs, kas notiek Ukrainā un citur pasaulē, redzam, ka ne par ko nevar būt drošs. Ja mēs par sevi un savu valsti nedomāsim, neko nedarīsim, tad, protams, nevarēsim justies droši. Mūsu rīcībā nav tādas informācijas, lai varētu spriest, cik aizsargāti esam no dažādiem draudiem. Informāciju saņemam tikai no masu saziņas līdzekļiem. Kādu žurnālists to atspoguļo, tādu uzzinām. Ka Ukrainā šobrīd risinās asiņaini notikumi, tas ir vairāk nekā skaidrs. Tomēr nevar visu laiku uztraukties un dzīvot ar baiļu sajūtu. Tāpēc ir jāpaļaujas uz mūsu valdību un politiķiem, ka viņi spēj garantēt valsts drošību.
Protams, vajag sakārtot pierobežas infrastruktūru un palielināt tās drošību. Robeža nav līdz galam izbūvēta un aprīkota ar moderniem sakaru un aizsardzības līdzekļiem, lai varētu to apsargāt un kontrolēt. Jo vairāk tiks izdarīts, jo drošāk jutīsimies. Tiesa, no militāriem draudiem robeža nepasargās. Ir vajadzīgi profesionāli sagatavoti karavīri un zemessargi, kam ir moderni ieroči.
Hibrīdkara iezīmes labi ir redzamas sociālajos tīklos, kur izpaužas cilvēku domas un rīcība, kā arī informācija, kādu tie uzskata par patiesu. Ir jūtams, ka pierobežā dzīvojošie vairāk skatās Krievijas televīziju, kas notikumus Ukrainā un arī Latvijā atspoguļo citādāk nekā mūsu valsts masu saziņas līdzekļi. Manuprāt, vairāk būtu jārūpējas, lai cilvēki saņemtu vispusīgu un patiesu informāciju. ◆
