Tā bija parasta diena ar tikpat ierastiem ikrīta rituāliem. Paņemot telefonu, redzēju ziņu, ka man pienācis jauns e-pasts. Sūtītāja vārds un uzvārds gan likās svešs, bet ne aizdomīgs, tādēļ droši vēru vaļā. Lasot vēstules pirmās rindas, sapratu, ka tā bija mana kļūda… Šī e-pasta sūtītājs zinot manu sociālo tīklu paroli un, lai par mani neizplatītu nelāgu informāciju, lika viņam pārskaitīt divus tūkstošus bitkoinu (virtuālās naudas vienība). E-pastā tiešām bija norādīta reāla parole, kuru esmu kādreiz rakstījusi, tomēr tā nebija mana sociālo tīklu parole, tādēļ nomierinājos. Lai arī visa situācija nelikās tik traka un mana dzīve neapstātos, ja pazustu kontakti, bildes vai mans sociālo tīklu profils, tomēr sajutos neomulīgi. Tā bija mana parole, kuru kādreiz esmu kaut kur ierakstījusi. Tikai pati neatcerējos, kur tieši.
Dienai ritot savu gaitu, tomēr sajutos arvien neomulīgāk, tādēļ, drošs paliek drošs, vērsos pēc padoma Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novērošanas institūcijā, kas plašāk zināma kā “cert.lv”. Saprotot, ka kiberuzbrukumiem šobrīd zelta laiki, uz atbildi varbūt pat necerēju. Maldījos. Stundas laikā saņēmu mierinošu atbildes vēstuli, lai naudu šim izspiedējam neskaitu, neko pretim nerakstu, jo rakstītais ir blefs. Viņi izteica versiju, ka parole nozagta kādā interneta veikalā, kur esmu reģistrējusies. Vēlāk “cert.lv” izplatīja medijos informāciju, lai iedzīvotāji būtu modri un neuzķertos. Sajutos labi, ka esmu ziņojusi un, iespējams, kādu pasargājusi. Tikpat iespējams, ka ne es vienīgā ziņoju un vēl kāds latvietis bija saņēmis šādu e-pastu.
Pagāja izspiedēja noteiktās 24 stundas. Ja ne ar bažām, tad ar interesi gaidīju, kas sekos tālāk. Nekā. Arī otrajā dienā nekā. Ceturtajā atnāca mats matā tāds pats e-pasts, tikai jau no cita adresāta. Nereaģēju. Pēc dažām dienām vēl viens līdzīga satura e-pasts, šis gan, tā sakot, “niknāks”, ar apvainojošiem draudiem. Arī uz to nereaģēju.
Ko es šodien būtu darījusi savādāk? Var jau teikt, – nebūtu e-pastu nemaz atvērusi, bet tas notika automātiski. Iespējams, turpmāk būšu piesardzīgāka un daudz vairāk izvērtēšu, ko atvērt, ko nē. Zināju, ka nevajag atvērt aizdomīgas saites, taču par e-pastu neiedomājos. Te pat nav runa par drošām parolēm, jo manā gadījumā tas bija ciparu, burtu un simbolu virknējums. Atlika vien būt ar saviem datiem neīstajā vietā un neīstajā laikā. Ko es no šī gadījuma mācījos? Nereģistrēties visur, kur to prasa, aizsargāt savas ierīces un saglabāt veselo saprātu, nekrītot panikā, un, galvenais – dzīvot tā, lai nav jābaidās pazaudēt savu virtuālo dzīvi vai identitāti.
