Šogad pirmo reizi Latvijā notika oriģināldramaturģijas iestudējumu skate.
Šogad pirmo reizi Latvijā notika oriģināldramaturģijas iestudējumu skate. Piedalīties varēja visi – gan profesionālie, gan amatierteātri. Vērtēšanas komisija pat izbrauca ārpus Rīgas, lai redzētu iestudējumus provinces teātros. Konkursam bija pieteikti gandrīz 90 iestudējumi. Izraudzīta 21 luga, kuru iestudējumus novembrī rādīs Rīgā.
“Redzējām daudz. Dučiem iestudējumu. No vienas puses tas ir daudz, bet no otras – maz. Jāņem vērā latviešu dramaturģijas bagātība. Liekas, ka iestudē teātros tikai kripatiņu. Iestudē bieži vien vienu un to pašu, liekas, ka visi vārās vienā katlā,” saka dramaturgs Matiass Knolls.
Priecējot tas, ka izvēlas svaigu dramaturģiju. Turklāt dažāda satura un formas.
“Vairāk iestudē pazīstamu autoru lugas. Taču ir arī debitanti. Evita Sniedze, Rūta Mežavilka un citi. Tie runā par jaunieša meklējumiem mūsdienu sabiedrībā, kur ir sātanisms, narkotikas, naudas trūkums, tēvs dzērājs, bet māte mauka. Protams, ir Hermaņa Paukša, Māras Zālītes, Leldes Stumbres, Jāņa Jurkāna lugu iestudējumi. Lauris Gundars ir iemīļots dramaturgs,” stāsta M.Knolls.
Nav lielu atklājumu
“Skate lielus atklājumus dramaturģijā nedeva. Galvenokārt redzējām pazīstamu autoru iestudējumus. Jaunie autori neizkonkurēja vecos. Tomēr jaunie autori ienākuši apritē. Un tas var būt impulss turpinājumam. Neesmu bijis Gulbenē, taču redzēju gulbeniešu iestudējumu – novadnieces Laimas Muktupāvelas s “Brīnumu nakti” Edītes Siļķēnas režijā. Tas ir ieguvums. Galvenais nav būt 21 labākā skaitā. Galvenais ir strādāt nākotnei,” literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs.
Viņš uzsver, ka grūti pateikt, kas tas ir “jauna luga”. Gulbenieši paši iestudējuši tādu, kas uzrakstīta 1993.gadā. Skatē bija skatāms arī padomju ziedu laika produkts – Gunāra Priedes “Jaunākā brāļa vasara”.
“Es pirmo reizi šajā skatē redzēju Elmāra Ansona lugas iestudējumu. Līdz šim man nebija nācies. Arī viņš ir rakstījis sešdesmitajiem gadiem. Būtībā šajā skatē bija pārskats par aizvadīto divu un pat trīs gadu desmitu latviešu dramaturgu “ražu”,” saka B.Kalnačs.
Pēc viņa domām, šāda skate nevarētu atkārtoti notikt ātrāk nekā pēc pāris gadiem. Liekas, iestudēt ir grūtāk nekā sacerēt lugu. Turklāt dramaturgiem konkursi notiek katru gadu. Latviešu oriģināllugu iestudējumiem – pirmoreiz. “Tomēr kādreiz noteikti vēl vajadzētu,” saka B.Kalnačs.
Kas ir mūsu pašu vērtības?
“Kas ir mūsu pašu vērtības? Sekoju ārzemju, Rietumeiropas dramaturģijas jaunumiem. Secinu, ka nav jau tur sensacionālu vērtību. Un tad nu izrādās, ka mums pašiem ir. Piemēram, Leldes Stumbres “Suns”. Paveca luga un joprojām aktuāla,” saka teātru kritiķe Guna Zeltiņa.
Viņa redz, ka vērtīga ir konkrēta teātra sadarbība ar konkrētu autoru. Sevišķi amatierteātriem. Gadās, ka vienu un to pašu lugu iestudē profesionālais un amatierteātris. Reizēm amatieriem iznāk veiksmīgāk.
“Savā laikā tā bija ar Māras Zālītes “Tiesu”. Amatieriem Inta Ūbele iestudēja pat veiksmīgāk nekā Nacionālajā teātrī. Tagad Māras Zālītes “Margarētu” iestudējis gan Rīgas Jaunais teātris, gan limbažnieki. Interesanti,” saka G.Zeltiņa.
Un tas viss liekot paraudzīties uz latviešu dramaturģiju ar patriota acīm un gandarīti uzelpot.
“Svarīga ir identifikācija. Mēs identificējamies ar pašu dramaturgu lugu varoņiem. Nevis ar ārzemniekiem,” saka G.Zeltiņa un atzīst, ka tas saviļņo.
Dramaturgiem jāzina, kam raksta
Savukārt režisors Ģirts Nagainis atzīst, ka reizēm nevarot saprast, kam raksta dramaturgi. Vai paši sev, teātriem vai skatītājiem. “Tās lugas, kas rakstītas skatītājiem, arī grib redzēt. Ir jāraksta skatītājiem,” viņš saka.
Šajā skatē “nopietnu apjēgu par to, kas notiek pasaulē”, G.Naigainim “visspilgtāk sniedza Andra Zeibota luga “Virtuvē” un Māras Zālītes “Margarēta”. “Arī Laura Gundara “Siers un marmelāde” Dailes teātrī, ko iestudējis Imants Jaunzems, radīja pārdomas. Siers bija garšīgs. Bet tā marmelāde… Otrais cēliens. Pirmoreiz mūžā es neko vairs nesapratu. Ne to, ko runā uz skatuves, ne to, ko dara. Ilgi jutos kā muļķis. Tad apvaicājos skatītāju zālē kaimiņiem pa labi un pa kreisi. Izrādījās, ka daudzi jutušies tāpat. Nezinu, kas tur vainīgs,” saka Ģ.Nagainis. Viņš piebilst, ka redzējis arī I.Jaunzema iestudēto Laura Gundara lugu “Burvju aploks” un secinājis, ka režisors saprot šo autoru. Tāpēc liekoties, ka pārpratumā ar otro lugu “pie vainas ir dramaturgs”.
“Ja skatītāji nāk uz teātri un raud, un smejas, tad viss ir kārtībā. Bet piespiest raudāt un smieties… To arī vajag prast,” saka Ģ.Nagainis.
Kāpēc cilvēki raksta lugas?
“Es drīzāk stāvu režisora pusē. Nevar piespiest viņu iestudēt lugu, ja nepatīk un negribas. Režisors iestudēs to, kas patiks skatītājam. Ko var pārmest? Vai var pieprasīt, lai režisors par katru cenu darītu to, ko vēlas dramaturgs,” saka Andris Zeibots, kas ir dramaturgu ģildes dalībnieks un radio “SWH” “B.B.” brokastu vai Freda un Ufo “smadzenes”.
Viņš pats lugu rakstot tad, ja ir kāda problēma un gribas noskaidrot tās risinājumu. “Skaidrs, ka pirms 20 gadiem es domāju citādi, un lugā problēmu risināju citādi nekā to darītu šodien. Tāpēc man pašam ir interesanti redzēt tagad vecas lugas iestudējumu. Tā ir tikšanās ar jaunību,” saka A.Zeibots.
Šodien viņa maizes darbs, strādājot izklaides žanrā, māca priekšlaikus paredzēt publikas reakciju. Tātad ir jāpārzina cilvēku psiholoģiju.
“Politiķis neesmu un nelienu tur iekšā. Maz ir intereses un sapratnes, kas mudinātu iedziļināties šajā jomā. Tāpat kā farmācijā un kokapstrādē,” atzīst A.Zeibots. Idejas viņš smeļoties no interneta un baumām, bet visā procesā esot 90 procenti intuīcijas. Anekdote – tas jau ir rezultāts amata prasmei.
Cilvēki nedomā vienādi
Pēc A.Zeibota domām, nekādas vainas nav arī sižetu zagšanai. Kā Rūdolfs Blaumanis nozaga “Skroderdienu” sižetu Jānim Porukam, tāpat neskaitāmus sižetus Viljams Šekspīrs nozadzis saviem laikabiedriem. Un pēcteči par to ir tikai pateicīgi.
“Kas tad ir jaunais. Jaunais ir tas, ka katrs cilvēks ir unikāls. Tāda nekad nav bijis un nebūs. Cilvēka kļūda ir tā, ka liekas: visi domā vienādi. Īstenībā ne tuvu tā nav. Mēs atšķiramies veidolā, un arī katra iekšējā pasaule ir tūkstoškārtīgi atšķirīga. Ja mēs to neslāpējam, bet – tieši otrādi – papūlamies pēc iespējas precīzāk izpaust savu neatkārtojamību, tad izdodas. Nav būtiskākais tēmas vai žanra izvēle. Tie ir tikai ietvari, kuros dzīvojam tāpat kā savās mājās. Svarīgi tas, lai būtu iespēja savu neatkārtojamību paust. Un tas nav vienkārši,” saka A.Zeibots.
Dramaturgs savā ziņā esot kā aktieris uz skatuves. Un zālē sēdošais (lasītājs) raugās un nodomā: es arī tā varu.
“Lai pamēģina uzkāpt uz skatuves un atkārtot to, ko darīja aktieris. Turklāt publikas priekšā. Un viss mainās. Nevar. Traucē aizslāņojums. To pārvarot, aktieris veicis milzīgu darbu. Tāpat dramaturgs. Neviens to nezina, neviens to neafišē. Redz tikai atklātu īsto “es”. Un tas ir tas jaunais. Tas vai nu rodas, vai nerodas,” skaidro A.Zeibots.
Viņš uzsver, ka teātris ir kolektīvs darbs. Tātad arī lugas iestudējums . Un rezultātā arī dramaturga darba gala iznākums ir atkarīgs no kolektīva darba. Ja režisora skatījums papildina dramaturga redzējumu, tad viss esot kārtībā.
