Neviens mājdzīvnieks gadu tūkstošu gaitā nav izpelnījies tik daudzus un tik pretrunīgus epitetus kā suns.
“Neviens mājdzīvnieks gadu tūkstošu gaitā nav izpelnījies tik daudzus un tik pretrunīgus epitetus kā suns – mīlētais un nicinātais, cildinātais un sunītais, lolotais, sistais, trenktais, valdnieku pilīs uz zīda spilveniem guldītais, kājām spārdītais, ar gardumiem lutinātais un pārēdinātais un atkritumu bedrēs klimstošais, visu izbaudījušais, ko vien var izbaudīt, nonākot atkarībā no cilvēka, tomēr mūžu mūžos cilvēkiem pieķērību un uzticību saglabājošais,” tā grāmatā “Suns, kuru mīlam” raksta tās autore kinoloģe Helma Lapiņa, vienā teikumā pasakot visu par mūsu četrkājainajiem draugiem. Arī par dobermaņiem.
“Suns dažkārt ir labāks par cilvēku, jo neprot runāt pretī, neprot melot un izlikties,” saka dobermaņa Bembja saimniece Ilze Mezīte. Viņa uzskata, ka neviens cilvēks nav spiests iegādāties suni. Vai to darīt – tas bez iepriekšējas pierunāšanas un atrunāšanas jāizlemj pašam.
Gulbenes rajona “Priednieku” mājās Bembis ienāca pirms trīs gadiem, būdams jau trīs mēnešus vecs kucēns.
“Tas ir garš stāsts par to, kā viņš kļuva par vienu no mājas iemītniekiem,” saka Ilze un atceras, ka vienā vecumā ar Bembi saimnieku mīlestību izpelnījies arī rīzenšnaucers Nelsons.
Abi dzīvnieki nevarējuši satikt, tāpēc šobrīd Nelsons pilda sarga pienākumus radinieku mājās. Pāridarītājs bijis Bembis, kas nemitīgi plūkājis rīzenšnaucera no dabas dotās nelielās ausis.
Nav viegli turams suns
Sunim ir vajadzīgi lauki, kur izskrieties, jo dobermanis ir muskuļots, spēcīgs un temperamentīgs dzīvnieks. Viņam ir ātra un asa reakcija, kā arī piemīt drosme un modrība, tomēr uzskatu, ka tas nav viegli uzturams suns pilsētas dzīvoklī.
“Dobermaņi lieliski pakļaujas saprātīgai dresūrai, tomēr neapdomīgs saimnieks to spēj sabojāt ātrāk un nelabojamāk nekā jebkuras citas šķirnes suni. Arī Bembi kādu laiku vedu uz suņu skolu, apguvām visvairāk vajadzīgās komandas, bet man nav laika nodarboties tikai ar to. Uzskatu, ka vairāk par suni ir jāaudzina bērni. Man viņi ir trīs,” uzskata Ilze.
To, ka Bembis saprot komandas, dzīvnieks pierādīja arī dabā.
“Man patīk suņi, un es apzinos, ka esmu par tiem atbildīga. Tas ir galvenais. Nekad nesaku, ka varu apgalvot: mans suns nevienam nekodīs. Tāds apgalvojums vispār nevar būt, jo dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks, lai cik gudrās skolās skolots. Arī viņam kaut kas pēkšņi var apnikt un suns var iekost,” saka Ilze. Pēc profesijas būdama veterinārārste, Ilze skaidro, ka sunim, kas augu dienu vienatnē turēts dzīvoklī, var būt depresija. “Mums ir daudz kopīga. Spējam gan negaidot sadusmoties, gan no vientulības krist depresijā,” salīdzina Bembja saimniece.
Ir spēcīga kaulu uzbūve
Dobermanis ir apmēram 70 centimetrus augsts suns ar spēcīgu kaulu uzbūvi, muskuļots, sausnējs, izcili samērīgs un ar skaistām ķermeņa līnijām. Tiesa, profilā uzlūkojot suņa galvu, tā atgādina pagaru, trulu ķīli. Arī Bembim tīk demonstrēt savu ārējo izskatu. Piemēram, krūtis, kas ir samērīgā platumā ar augumu, slaido un muskuļoto kaklu, spēcīgās un pareizi veidotās pakaļkājas un brīvo gaitu.
Ja suns ir dusmīgs un sakaitināts mēģinās kādu saņemt aiz kājas, tad jāpatur prātā, ka viņam ir šķērsveida sakodiens. Atšķirīga var būt arī dobermaņa acu krāsa. Ja suņa spalva ir melna, tad arī acis ir tumšas, bet brūnas nokrāsas dobermaņiem acis var būt gaišākas par degunu.
“Smuks mans Bembis, smuks,” Ilze neliedz sunim komplimentus, jo dzīvnieka melno pamatkrāsu papildina rudi brūni plankumi virs acīm, kakla iekšpusē, uz krūtīm, kā arī kāju iekšpusē un uz ķepām.
Bez atpūtas licis skaldīt malku
Ilze stāsta, ka Bembim gan nevajagot sargāt plašas noliktavu telpas vai lepnus mājokļus, lai gan tieši tam šīs sugas suns radīts, bet svešiniekiem viņš protot iedvest bijību. Viņa atceras kādu gadījumu, kad visu dienu bez pārtraukuma Bembis kādam vīram licis skaldīt malku.
“Mums bija atvesta malka un vajadzēja to saskaldīt. Sarunāju palīgu – pazīstamu vīru, kas veiks šo darbu. Kamēr viņš ritmiski skalda malku, Bembis pacietīgi sēž un skatās. Tiklīdz vienā brīdī sadomājis, ka uz brīdi šī nodarbe jāpārtrauc, lai motorzāģim pielietu eļļu, Bembis kļuvis nikns. Nekas cits neatlicis, kā turpināt malkas skaldīšanu,” smej Ilze.
Dzīvnieka raksturu veido saimnieks
Ilze uzskata, ka ikviena dzīvnieka raksturu veido saimnieks. “Spilgts piemērs tam ir Nelsons, kura vecāki ir ļoti dusmīgi. Arī Bembis ir labsirdīgs. Es nezinu, kā man tas izdodas, bet nekad neviens dzīvnieks, kas mitis “Priedniekos”, nav bijis nikns,” Ilze stāsta un min kādu dobermaņa īpašību, kuru līdz šim tā arī nav izdevies izskaust.
Izrādās, ka Bembim patīk visu “apzīmogot”, paceļot kāju. Dažkārt arī telpās. “Ja Bembis aizraujas, dzenot pēdas zaķim vai putnam, vai arī dodas izskrieties ar kaimiņu suņiem, tad es veltīgi viņu saucu. Suns nedzird. Visbiežāk tas ir tad, ja Bembis visu dienu bijis viens,” Ilze skaidro suņa rīcību un visiem atgādina, ka dobermanis nekad nebūs veidojams kā “gultas” suns. Viņam vajadzīgs plašums, kur izskrieties lieliem stiepieniem.
Ēdienu nekad neizvēlas
Suņu audzēšanas speciālisti skaidro, cik liela nozīme ir dzīvnieka pareizai ēdināšanai, bet Ilze īpaši tam vērību nepievērš.
“Bembis ēd visu, ko viņam dod. Arī no rupjmaizes šķēles neatsakās. Esmu viņa ēdienkartē iekļāvusi arī speciālo dzīvnieku barību, bet Bembim tā īpaši netīk, tāpēc ļauju viņam izvēlēties,” saka Ilze un stāsta, ka ievērojusi, ka Bembis vairāk klausa vīram. Laikam tāpēc, ka viņam stingrāks tonis.
Šķirnei dots pamatlicēja vārds
Izrādās, ka dobermaņi pārstāv vienīgo suņu šķirni, kurai dots tās pamatlicēja vārds. Pagājušā gadsimta otrajā pusē Frīdrihs Luīss Dobermanis, nodokļu vācējs un naktssargs, kas dzīvoja Vācijā, Tīringenas pilsētiņā Opoltā, vēlējās, lai viņam būtu tāds sargsuns, kas ir niknāks un modrāks par visiem tolaik Vācijā dzīvojošajiem suņiem. F.Dobermanis nolēmis eksperimentēt ar dzīvniekiem, kas viņam šķituši piemēroti un bijuši iegūstami tirgū vai no suņu ķērājiem. Tā radusies jaunā šķirne, kurai jau bijušas līdzīgas – pinčeri un rotveileri.
Pēc F.Dobermaņa nāves viņa iesākto šķirnes izkopšanas darbu turpinājis Oto Hellers, mantojot īpašumā arī Frīdriha suņaudzētavu. Jāpiebilst, ka O.Hellers gādājis ne tikai par dobermaņu izcilo darba spēju izveidi, bet arī skaisto tā ārējo izskatu.
1897.gadā dobermanis Erfurtē pirmoreiz izstādīts suņu izstādē kā patstāvīgas šķirnes pārstāvis, izraisot lielu speciālistu interesi. Minētais gads uzskatāms par dobermaņu slavas sākumu.
Universāls dienesta suns
Elegantais suns visai drīz iekaroja pasauli. Vairākās valstīs viņu sāka izmantot kā universālu dienesta suni galvenokārt pēdu meklēšanā, tāpēc dobermanis kļuva par teicamu policijas suni. Šim nolūkam šīs šķirnes dzīvniekus 1902.gadā ieveda Krievijā.
Līdz pat mūsdienām saglabājušies nostāsti par leģendāro Maskavas slepenpolicijas suni dobermani Trefu, kas pirmajās Viskrievijas pēdu dzinēju sacensībās kļuvis par uzvarētāju.
Fakti
Dobermanis ir paliela auguma, ar ķermenim cieši piegulošu ādu, zem kuras jaušami muskuļi, dzīslas un asinsvadi.
Purns ir taisns un dziļš.
Ausis grieztas un stāvas.
Kakls muskuļots un slaids.
Ķermenis kvadrātveida.
Mugura taisna ar nelielu noslīdi krustos.
Aste īsi apgriezta.
Vēders skaisti pievilkts.
Pakaļkājām labi izveidots apakšējās locītavas leņķis.
Ticējumi par suni
Suņa mēlē ir trejdeviņas veselības.
Suni nekad nevajag ņemt par velti, arvien vajag dot kādu zieda naudu, citādi viņš jaunajā vietā neēd.
Nedrīkst sunim pāri kāpt, tad samin savu laimi.
Kas sunim ar kāju sper, tas zaglim taisa durvis vaļā, vai var dabūt kādu slimību.
Suni nedrīkst mānīt, tad mānītājam uzmetas augoņi.
