Liepnietis Dzintars Boroduška kopā ar zvērinātu advokātu Guntaru Priedīti pēdējo gadu aizvadījuši juridiskās cīņās, lai divās tiesās pierādītu, ka Dzintars nav vainojams slepkavībā.
Valsts policijas Alūksnes iecirkņa policistu savāktie pierādījumi un Alūksnes rajona prokuratūras virzītā apsūdzība bija skarba – sirmgalvi apsūdzēja slepkavībā.
Uzklausot šo skaudro stāstu no sirmgalvja, kurš par sevi atstāj labsirdīga un pieklājīga cilvēka iespaidu, rodas jautājums – kāpēc? Augstu vērtējama Dzintara drosme atklāti par šo gadījumu stāstīt sabiedrībai un neklusēt.
Atgriezās dzimtajā pusē
Traģiskie notikumi risinājās 2011.gada 10.septembrī Liepnas pagasta mājās “Bērziņi” – attaisnotā Dz.Boroduška dzīvesvietā. “Bērziņos” viņš dzīvo viens kopš 1986.gada, kad atgriezās dzimtajā pusē. Savulaik strādāja sovhozā Liepnā par metinātāju, šoferi. “Mani brāļi un māsas dzīvo Jelgavā, ir savas ģimenes – arī man bija, bet sievai iepatikās kāds muzikants un aizgāja… Es paliku Liepnā,” saka Dzintars. Liepnā Dzintaram ir draugi un paziņas. Agrāk viņa draugs bija arī liepnietis R.F., kurš dzīvoja apmēram 2 kilometrus no Dzintara mājas. Pirms 6 gadiem Dzintars draugam aizdeva naudu – 35 latus, jo viņam mājās vajadzēja plīti mūrēt, bet naudas nebija. “Solīja, ka strādāšot un atdošot, izpalīdzēju. Tā līdz šai dienai… Kamēr R.F. dzīvoja kopā ar māti, tik traki nelietoja alkoholu. Māte nomira, viņš sagāja kopā ar kādu sievieti I.T., un abi tik dzēra. Pastāvīgā darbā viņi negāja – tikai gadījuma. Abi bija pieraduši klaiņot riņķī. Pie manis bieži nāca – reizēm, kad laikus pamanīju pa gabalu, aizslēdzu durvis un nelaidu nemaz iekšā,” stāsta Dzintars.
Aizstāvēja savu dzīvību
10.datumā Dzintaram ir pensijas diena, tāpēc R.F. ar I.T. pērn 10.septembrī atkal bija klāt. Pirms tam abi bija kartupeļu talkā. “Abi bija diezgan stingri ieņēmuši. Iedeva viņiem līdzi divas lielās alus pudeles, bet mājās negāja – atnāca pie manis. Man ir veselības problēmas, tāpēc nedrīkstu dzert alu, vīnu – reti un nedaudz tikai tīru šņabi. R.F. to zināja, bet teica: “Iedzersim alu!” Atteicu, ka nedrīkstu, lai iet mājās. Negribēju, ka viņi pie manis paliek. Pie manis atnāca arī kaimiņš, apsēdās istabā pie galda un pa telefonu runāja ar māti. Turpat sēdēja arī R.F. un I.T. Kad sarunu beidza, R.F. izrāva viņam telefonu no rokām un paziņoja, ka tas tagad esot viņa, vīrietis viņam to nozadzis! Teicu, lai atdod telefonu – vairākas reizes, līdz tomēr atdeva. Es sadusmojos un teicu, lai visi iet prom. Kaimiņš aizgāja, bet tie abi – ne soli. R.F. prasīja, lai es iedodot viņam naudu – iešot nopirkt šņabi, lai es arī varu iedzert. Atgādināju, ka viņš man ir naudu parādā – lai par to arī nopērk, bet naudas atlikumu sadalīsim uz pusēm. Atgādinājums par parādu viņam nepatika, aizsvilās un iesita man ar kulaku pa kreiso aci. Tad arī es paliku dusmīgs – saņēmu viņu aiz džempera pie krūtīm un izrāvu līdz virtuvei”.
“Domāju – dabūšu koridorā, no iekšas ar šleperi aizslēgšu durvis un tad arī dāmu dabūšu laukā. Durvis bija aiztaisītas, bet R.F. bija spēcīgs vīrietis – 36 gadi, tāpēc ar vienu roku nevarēju viņu noturēt, lai ar otru atvērtu durvis. R.F. aizstūma mani līdz virtuves galdam. Pirms viņu ierašanās es uz galda ar nazi graizīju žāvētus kauliņus zupai – viss turpat stāvēja. R.F. paķēra nazi un iedūra man labajos sānos… Ar kreiso roku saķēru brūci, asinis tecēja, man mugurā bija gaišs krekls, bet ar labo roku atspiedos pret galdu, jo sāpes bija lielas. Vēlāk ārsts teica, ka aizķerts arī kuņģis, bet, par laimi, nedaudz. Pēc dūriena R.F. nazi nosvieda uz galda, bet pats atkāpās soļus trīs un skatījās uz mani, tad uz nazi. Pastāvējis kādu pusminūti, izstiepa roku uz naža pusi un nāca atpakaļ pie galda un manis. Es stāvēju tuvāk nazim un paņēmu to, domādams, ka labi kaut kas nebūs: vai nu pataisīs mani par kropli vai nodurs pavisam. Kā es R.F. iedūru – neatceros, jo gar acīm jau griezās zvaigznītes, bija šoks. Tā es sevi aizstāvēju…” atceras Dzintars Boroduška.
Prokuratūra ceļ apsūdzību
Dzintars norāda, ka arī I.T., kura ir aculieciniece, bijusi stiprā alkohola reibumā. “To, kas notika virtuvē, viņa gan neredzēja, jo tobrīd atradās istabā. Pēc tam viņa policijā liecināja, ka aizvilkusi R.F. istabā līdz gultai. Kā es tiku līdz mazās istabiņas gultai – neatceros. I.T. liecināja, ka arī mani aizvilkusi – tur mani arī atrada mediķi un policija. I.T. bija aizskrējusi pie kaimiņiem un izsaukusi ātro palīdzību. Atbrauca arī policija. Mani aizveda uz slimnīcu, bet R.F. un I.T. palika manās mājās.” Analizējot kriminālprocesa materiālus, G.Priedītis raksturo – Valsts policijas Alūksnes iecirkņa darbinieki saņēma informāciju, ka Liepnas “Bērziņos” notikusi slepkavība, ieradās notikuma vietā un konstatēja, ka gandrīz bojā gājušas divas personas, no kurām viens vīrietis – R.F. – jau miris notikuma vietā no durtas brūces, bet otrs – Dz.Boroduška – smagi ievainots tika nogādāts Alūksnes slimnīcā. “Policija lietu izmeklēja un rezultātā 2011.gada 6.decembrī Alūksnes rajona prokuratūra cēla Dz.Boroduškam apsūdzību pēc Krimināllikuma 116.panta par slepkavību. Šā panta sankcija paredz brīvības atņemšanu no 5 līdz 15 gadiem, kas Dz.Boroduškas dzīvē ir ļoti izšķirošs brīdis: vai viņš, 69 gadus vecs pensionārs, atlikušo mūžu pavadīs cietumā vai savās mājās “Bērziņos” brīvībā, ja tiks attaisnots…” saka Guntars Priedītis.
Abās tiesās attaisno
Alūksnes rajona prokuratūra uzskatīja, ka Dz.Boroduška izdarījis slepkavību un ir vainīgs, tāpēc lietas izskatīšanu nosūtīja Alūksnes rajona tiesai. Ar 2012.gada 13.jūnija spriedumu tiesa Dz.Borodušku pilnībā attaisnoja un atzina, ka vīrietis nav vainojams slepkavībā, ka prokuratūra nav guvusi pierādījumus viņa vainas apstiprināšanai. Par pirmās instances tiesas spriedumu prokuratūra iesniedza apelācijas protestu Vidzemes apgabaltiesā, kas, izskatot lietu pēc būtības, šā gada oktobrī pirmās instances tiesas spriedumu atstāja nemainītu, atzīstot to par likumīgu, pamatotu, taisnīgu.
G.Priedītim kā advokātam šķita nepieņemami tas, ka prokurors savā apsūdzībā bija šo situāciju interpretējis pavisam citādāk: ka Dz.Boroduška, būdams no R.F. uzbrukuma ar nazi prettiesiski sadurts, viņam to atņēma un ar atņemto nazi aiz dusmām par nodarītajām fiziskajām sāpēm nolūkā nogalināt iedūra R.F. “Prokurors netic Dz.Boroduška teiktajam un vadās pēc lietā gūtajiem pierādījumiem. Dzintars stāsta, ka notikums risinājās pie virtuves galda, bet prokurors uzskata: ja tā, kāpēc tur konstatētas tikai dažas asins piles? Prokurors domā, ka cīņa par nazi risinājusies starp istabu un virtuvi, kur ir lielākās asins peļķes. To apliecina arī notikuma vietas apskatē fiksētās asins pēdas – protams, tas arī rada šaubas par Dzintara stāstīto, jo pie galda tiešām bija daži asins pilieni. Bet – lietas materiālos fiksēts, ka mirušais atrasts kails līdz jostasvietai, lai gan Dzintars saka, ka konflikta brīdī viņam mugurā bija džemperis. Asiņojot brūcei, atšķirība ir diezgan liela, vai cilvēkam mugurā ir apģērbs vai nav,” norāda G.Priedītis. Viņš arī vērš uzmanību, ka Dzintars, bija smagi sadurts vēderā, viņam priekšā stāvēja uz pusi jaunāks un spēcīgāks agresīvs vīrietis R.F., kuram rokā bija nazis. “Šķiet aizdomīgi, kā Dzintars šajā situācijā varējis noņemt agresīvajam R.F. nazi, kurš tad vēl nebija ievainots! Turklāt – kā var otram atņemt nazi, sev negūstot nevienu griezumu, jo tiesu medicīnas ekspertīze nevienam no vīriešiem citas grieztas brūces nekonstatēja. Līdz ar to prokurora izvirzītā versija pelna kritiku,” secina G.Priedītis.
Visu izšķir džemperis
G.Priedītis norāda, ka lietu atrisināja kriminālprocesa tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziena pēdējais teikums, ka R.F. līķa brūcē konstatētas tumšas krāsas tekstilšķiedras. Šo nozīmīgo teikumu nepamanīja ne policija, ne prokuratūra… Tas arī apliecina, ka R.F. notikuma brīdī nebija kails līdz jostasvietai – viņam mugurā bija džemperis. “Policija konstatēja, ka mirušais ir kails līdz jostasvietai. Arī aculieciniece, kura gan, reizes četras piecas pratināta, savās liecībās bijusi gana nekonsekventa, apgalvo, ka istabā bijis karsts un pirms strīda R.F. džemperi novilcis. Mulsina arī fakts, ka izmeklēšanā pieļauta rupja kļūda, jo džemperis nemaz netika izņemts kā lietiskais pierādījums!
“Prokuratūras pozīcija bija, ka nepieciešamās aizstāvēšanās situācijas nav, pirmās un otrās instances tiesa uzskata, ka tomēr ir.”
prokurors Valdis Vimba
Mēs paši pēc tam noskaidrojām, ka tas ticis salocīts un atradās mirušajam zem galvas. Izbrīnu rada arī tas, ka principā uz dubultslepkavības notikuma vietu Alūksnes policijas iecirkņa darbinieki 21.gadsimtā izbrauc ar lukturīti, fotoaparātu un mērlenti… Lai arī notikuma vietā ir daudz asins traipu, neviens neuzskatīja par vajadzīgu asinis diferencēt, nozīmēt kriminālistikas ekspertīzes. Arī pirkstu pēdas nav fiksētas,” saka G.Priedītis. Tā kā Dzintaram neticēja, advokāts lūdza pat iziet pārbaudi ar melu detektoru, bet saņēma atteikumu. “Mums atbildēja, ka negrasoties tērēt valsts budžeta līdzekļus: viņi domājot tā, esot arī lieciniece, bijusi cīņa un vainīgs! Visticamāk, džemperi R.F. novilka aculieciniece, nolika zem galvas un meloja, jo nobijās, ka viņu var līdzvainot par seku iestāšanos. Lai arī mājā bija divi sadurti cilvēki, vairāki mobilie tālruņi, izsaukt ātro palīdzību viņa skrēja pie kaimiņiem. Turklāt vienā savā liecībā viņa teikusi, ka sadurtajam R.F. veikusi arī mākslīgo elpināšanu. Tādējādi tika novilcināts laiks un jābrīnās, ka Dzintars vispār palika dzīvs,” saka G.Priedītis. Lai izietu no situācijas, apgabaltiesā prokuratūra centusies apgalvot citu versiju: vispirms R.F. iedūris Dzintaram, kuram bija apģērbs, un pie naža palikušas Dzintara apģērba šķiedras. Atšķirība gan ir tā, ka Dzintaram mugurā bija gaišs krekls.
Domās par kasāciju
Pēc visa notikušā G.Priedītis secina – noziegumu atklāšana mūsu novadā joprojām balstās uz ziņotājiem un to, ka persona savu vainu atzīst, nevis uz zinātniskām metodēm, pētniecību. Pats Dzintars atzīst – gada garumā pārdzīvojis daudz: gan morāli, gan veselības problēmas, ko jūt joprojām. “Vai man ir ticība policijai, prokuratūrai? Prokuroram man ticības nav, advokātam G.Priedītim – cepuri nost! Policijas izmeklētājs strādāja pavirši – tā nedrīkstētu strādāt. Pateicoties manam advokātam, tagad varu dzīvot mierīgi,” saka Dzintars.
Alūksnes rajona prokuratūras prokurors Valdis Vimba, kurš strādā pie šīs krimināllietas, “Alūksnes Ziņām” atzīst – tikai vakar, 25.oktobrī, saņemts apgabaltiesas sprieduma pilnais teksts. “Tagad iepazīsim apgabaltiesas argumentus un izlemsim, vai tālāk uz kasāciju savus argumentus likt vai nelikt. Nevienam nav noslēpums un nekur tas arī nav bijis noliegts, ka Dz.Boroduška ir iedūris R.F. ar nazi, kurš rezultātā gājis bojā. Runa ir par to, kādos apstākļos tas izdarīts – vai aizstāvēšanās bija vai nebija nepieciešama. Prokuratūras pozīcija bija, ka nepieciešamās aizstāvēšanās situācijas nav, pirmās un otrās instances tiesa uzskata, ka tomēr ir,” saka V.Vimba. Viņš norāda – šādi gadījumi prokuratūras darbā ir ikdiena, bet piebilst, ka “ne jau katru attaisno”.
