Es nekļūdīšos, teikdams, ka esmu ielicis vairāk nekā 15 gadu darbu, lai varētu ceļot tā, kā tagad to varu atļauties.
“Es nekļūdīšos, teikdams, ka esmu ielicis vairāk nekā 15 gadu darbu, lai varētu ceļot tā, kā tagad to varu atļauties. Ceļojuma alkas mani ir pārņēmušas pilnībā. Vienmēr esmu centies būt devējs, nevis ņēmējs, jo dots devējam atdodas. Ievēroju vienu patiesību, ka bez mīlestības neko nevar panākt,” saka Māris Locs, kura vaļasprieks ir ceļošana ar velosipēdu un fotografēšana.
Tie, kas viņu pazīst, saka “dīvainis”, “apsēstais”, bet tieši uz šādiem cilvēkiem balstās pasaule, un atliek vienīgi brīnīties par Māra uzņēmību, neatlaidību un arī bezbailību, apceļojot Latviju, velosipēdu iegriežot katrā pat vismazākajā lauku celiņā, lai pārliecinātos, kur tas aizved. Māris rēķina, ka kopumā esot nobraucis 185 000 kilometru, nomainot 19 divriteņus, bet dienā pieveicot dažkārt pat 100 kilometru.
Viņš neizvēlas dārgas viesnīcas, jo pie velosipēda piestiprināts guļammaiss. To izmantojot, itin labi var izgulēties arī kādā siena zārdā, šķūnī vai pat zem klajas debess, pirms iemigšanas raugoties zvaigznēs un domājot par ceļā sastaptajiem cilvēkiem. Uzsākot sarunas ar viņiem, ceļotājs cenšas neradīt par sevi ziņkārīga, bet zinātkāra cilvēka iespaidu.
“Stundām ilgi esmu gatavs uzklausīt vecu cilvēku, jo viņš spēj pastāstīt daudz interesanta,” saka Māris.
Cilvēki ir līdzjūtīgāki
“Pret to, kas no Rīgas uz tālu vietu atbraucis ar velosipēdu, cilvēki izturas labvēlīgāk nekā pret tādu, kas atvizinājies lepnā automašīnā,” secina riteņotājs un stāsta, ka pirmo reizi uz velosipēda sēdies 1979.gadā, kad tehnikuma biedrs uzaicinājis piedalīties veloturiādē pa Igaunijas salām.
Kopš tās reizes Māris saslimis ar veloslimību un uzskata, ka vienatnē, nesteidzīgi minot pedāļus, iespējams pamanīt daudz interesanta un skaista. Viņš piedalījies arī 24 stundu velomaratonā un, uzrādot 11. rezultātu, bijis labākais no Latvijas.
“Kartē iezīmēju ceļus, kurus esmu pieveicis. Kad ar velosipēdu aizbraukšu līdz Kolkas ragam, varēšu sacīt, ka Latvijā nav tādu vietu un ceļu, pa kuriem nebūtu braucis,” teiktajā jaušams pamatots lepnums.
Fotografē piemiņas vietas
Mārim vienmēr līdzi ir fotoaparāts, jo Latvijā ir daudz skaistu ainavu un piemiņas vietu, tikai tās jāprot saskatīt un sameklēt. Fotogrāfam amatierim, par kādu viņš sevi uzskata, palīdz senas atklātnes, kurās skatāmas dažādas vēsturiskas ēkas, pieminekļi un citi objekti. “Mana aizraušanās ir fotografēt brīvības cīņās kritušo piemiņas un latviešu leģionāru apbedījuma vietas. Par šo tēmu man Rīgā bija divas izstādes. Septembra beigās darbus varēs skatīt A.Čaka muzejā Rīgā, bet gada nogalē – Ogrē un Madonā,” Māris stāsta un skaidro, ka visinteresantāk ir šodien fotografēt tādas vietas, kas skatāmas senās atklātnēs. Māris labprāt iegriežas arī nelielās lauku kapsētās, jo tur visvairāk iespējams izjust saikni ar šīs puses ļaudīm, jo kapi dažkārt vairāk pastāsta par dzīvajiem nekā par mirušajiem. Tie palīdz apzināt vēsturi.
Labprāt ceļo vēsturē
Senatne un šodiena ir divi lielumi, kas viens otru papildina, divi pretstati, kas vēsturei liek sadzīvot ar šodienu.
“Izlienot caur pamestības brikšņiem, kas it kā norobežo divas pasaules, iespējams ne tikai domās, bet arī īstenībā uzburt to laiku, kad Latvijā ik uz katra augstāka pakalna bija vējdzirnavas, katras kaut cik straujas upītes spēks grieza ūdensdzirnavu gaņģus, daudzas lauku apdzīvotās vietas savienoja šaursliežu dzelzceļa līnijas, bet katru skaisti iekoptu ainavu rotāja šīs zemes saimnieku pamatīgi celtās mājas,” Māris ļaujas iekšēji veidotam vēstures redzējumam un ir gatavs tvert fotokameru, lai iemūžinātu to, kas šodien no tā saglabājies.
Raugoties fotogrāfijās, kur par vējdzirnavu godību liecina tikai laukakmeņu kaudze, uz pamestām mājām, kuru jumti līdzinās ribām, viņš, līkumojot pa Latvijas ceļiem, meklē atbildi jautājumam: “Vai cilvēki, kas atdevuši spēku un dzīvību par Latviju, būtu gribējuši redzēt to tādu, kāda tā ir šobrīd? Kāpēc latvietis vairs negrib būt strādīgs un čakls kā agrāk?”
No viena skatpunkta
Māris stāsta, ka senā pastkartē pirms vairāk nekā 50 gadiem fotografētais objekts šodien jāuzņem no viena un tā paša skatpunkta, ņemot vērā arī gadalaiku un saules atrašanās vietu, tikai tad veidosies iepriekš minētie pretstati. Šāds atklājums radies nejauši, liekot nopietni pievērsties pagātnes un šodienas redzējumam, meklējot konkrētu piesaistes punktu.
“Kolekciju veido vairāki simti pastkaršu. Pie manis tās nonāk dažādi – kāds atdod vai aizdod, iegādājos antikvariātos vai atrodu,” viņš saka, piebilstot, ka fotografēšana aizņem daudz laika un liek būt pacietīgam. Pa šiem gadiem “Minolta” ir trešā fotokamera.
Māris vaļsirdīgi atzīstas, ka pirmo esot pārdevis, bet otro sasitis. Viņš domā, ka tehniski fotografēt var iemācīties arī no grāmatām, jo tā viņš pats rīkojies, bet talants rodas ar laiku. Tas ir novērtēts, tāpēc Māra fotogrāfijas radušas vietu arī dažādos izdevumos un grāmatās.
Ar meklētāja alkām
“Visiem iesaku meklēt rakstos to, kas stāstīts par vietām, kuras grasies apceļot. Ja ir vecas Latvijas skatukartītes, mēģiniet salīdzināt bijušo ar esošo, un jūs pamanīsiet atšķirības.
Dažkārt šķitīs, ka agrāk te bijis skaistāk. Arī cilvēki, kuri dzīvo šinīs vietās, apgalvos to pašu. Kas zina, varbūt atgriežoties še vēl pēc kāda laika, pamanīsiet, ka ainava kļuvusi acīm tīkamāka. Mums ikvienam jākļūst par meklētāju,” aicina Māris.
Viņš pārliecinājies, ka, lai fotogrāfija izdotos, ir jābūt noskaņojumam. Sevi Māris piedēvē optimistiem, kas nerada problēmas ikdienišķos notikumos. Fotogrāfs negaida radošās mūzas ierašanos, jo jāgatavojas kārtējai izstādei, tāpēc neļaujas arī noskaņojumam.
“Gadās tā, ka negribas smaidīt, bet, uzlūkojot saules apspīdētu ainavu vai piemiņas vietu, prieks atgriežas,” atzīstas Māris.
Sastopas ar pārsteigumiem
Fotogrāfs ir gatavs dažādiem pārsteigumiem, jo nekad nav zināms, kas sagaida ceļa galā. Tā, piemēram, pa ceļam uz Dāvida dzirnavām, pārvarot purvu un cīnoties ar krūmājiem, viņš nejauši nonācis “puķubērnu” mājās.
“Tas bija laiks, kad veidojās jauniešu kopienas, kas bēga no civilizācijas, rodot mājvietu gandrīz nepieejamās vietās. Ir gadījies arī tā, ka mani apstādina nepazīstams cilvēks un ir gatavs atdot sava dzīvokļa atslēgas tikai tāpēc, lai uzticu viņam velosipēdu, jo jānokļūst pilsētā. Abpusēji uzticējāmies, bet pilsētā es nonācu ātrāk, nekā viņš ar manu velosipēdu.
Ziemā gadījās ar galvu izsist automašīnas stiklu. Ārstējos dažādās slimnīcās, pat psihiatriskajā, bet neviena no tām nespēja mani izārstēt no Latvijas, ceļošanas un fotografēšanas mīlestības,” saka Māris.
Fotogrāfa astoņi baušļi
Pirms dodies ceļojumā pa Latviju, apzinies savus mērķus un nedomā, ka, atgriezies no tā, tu jutīsies spirgtāks.
Ceļojuma laikā biežāk tiecies pēc sastapšanās ar cilvēkiem un necenties nevienam atteikt. Mēģini darīt tā, lai tas, ko tu vari dot, būtu viņiem vajadzīgs un cilvēki vēlētos satikt tevi atkal.
Jo zinošāks tu būsi, jo drošāk jutīsies, tāpēc centies aptaujāt ceļā satiktos cilvēkus ar patiesu interesi par visu, kas viņiem apkārt.
Iegriezies lauku bibliotēkās un painteresējies, ko cilvēki tur visvairāk lasa. Neaizmirsti, ka arī tu vari iespaidot viņu domāšanu.
Meklē rakstos to, kas rakstīts par vietām, kuras tu gatavojies apceļot.
Esi tālredzīgs. Negaidi savas darbošanās augļus tuvākajā laikā un neaizmirsti, ka ceļošanas iespējas Latvijā dažādos nesenās vēstures posmos ir bijušas atšķirīgas un arī nākotnē tās var mainīties.
Mēģini salīdzināt kartes, ar kurām tu dodies ceļojumā šobrīd, ar tām, kas izdotas senākos laikos. Tā tu atklāsi sev daudz ko jaunu, nedzirdētu un neredzētu.
Atgriezies lielpilsētas ikdienas kņadā pēc nogurdinošas darbdienas, kad visapkārt esi dzirdējis tikai svešā valodā runājošos, uzdod sev jautājumu, vai ceļojums nav bijusi iedomāta bēgšana no realitātes.
