„Lai aizstāvētu un saudzētu Latvijā dzīvojošās blondīnes, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās O.Kastēns ierosina izstrādātajā programmā iecietības veicināšanai 2009. – 2013.gadam iekļaut vēl vienu diskriminēto grupu – blondīnes.”.
“Lai aizstāvētu un saudzētu Latvijā dzīvojošās blondīnes, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns ierosina izstrādātajā programmā iecietības veicināšanai 2009. – 2013.gadam iekļaut vēl vienu diskriminēto grupu – blondīnes.” Šādu ziņu vakar varēja lasīt portālā “TV NET” ar virsrakstu “Izveido īpašu saudzēšanas programmu blondīnēm”. Līdzīga satura ziņas varēja lasīt arī citos portālos, kur atšķirībā no iepriekš minētās ticamība ziņu patiesumam dažkārt saglabājās līdz pat teksta beigām, kas beidzās ar piebildi, ka tas esot 1.aprīļa joks.
Atzīšos, ka vairāk par nenopietno ziņu saturu mani uzjautrināja veids, kādā šie joki izspēlēti. Galu galā ar cilvēku izjokošanu 1.aprīlī es aizrāvos vien skolas gados, kad no tā izvairīties vienkārši nebija iespējams. Nezinu, vai pie vainas bija joku oriģinalitātes trūkums vai izaugšana no skolas gadu vecuma, taču kopš tā laika nekādas aktivitātes tā saucamajā joku dienā piekopusi neesmu. Ne jau tāpēc, ka labs humors man nepatiktu, bet gan saistībā ar 1.aprīli radušās sajūtas dēļ – izspēlēt kādu joku šajā dienā ir bezmaz vai pienākums, kas jādara katram.
Tiesa, saistībā ar šīm “joku” ziņām es atskārtu, ka dažkārt pat ir labi, ja tev tiek atgādināts par to, par ko nevēlies domāt, turklāt tādā veidā, kādā to nepavisam neesi gaidījis. Priekš tam jau tie joki ir domāti – lai kaut mirkli ļautu uz notikumiem paskatīties nevis ar problēmu māktu sejas izteiksmi, bet gan pamatīgu humora devu, liekot atplaukt smaidā.
