Pirms 40 gadiem tika nodibināts Alūksnes rajons, tādēļ par godu tam šogad rajonā notiks vairāki nozīmīgi pasākumi.
Pirms 40 gadiem tika nodibināts Alūksnes rajons, tādēļ par godu tam šogad rajonā notiks vairāki nozīmīgi pasākumi.
Lai rakstītu par tiem un atcerētos šo laiku katrā pašvaldībā, katru mēnesi “Alūksnes Ziņās” veidosim rubriku “Rajonam – 40”. Pirmā pašvaldība, par kuru rakstām, ir Alūksnes rajona padome.
Rajona padomes administrācijas darbu ikdienā saredz mazs iedzīvotāju loks, bet rajonam kopumā tas ir ļoti nozīmīgs, jo konsultē un koordinē daudzus pagastiem svarīgus jautājumus, piemēram, par valsts mērķdotāciju rajona ielu un ceļu fondam. Šo 40 gadu laikā rajona izpildvaras funkcijas ir mainījušās – kaut kas ir pazudis, kaut kas nācis klāt. Atskatoties uz šiem 40 gadiem, katrs, kas ar šo laika posmu ir saistīts, var to pārdomāt un izvērtēt. Un katrs no viņiem atrodas atkal jaunas reformas priekšā – administratīvi teritoriālās reformas priekšā.
Savulaik bijusi orginstruktore
Gunta Ļuļe ar Alūksnes rajona padomes darbu ir saistīta kopš 1985.gada 1.augusta. Savulaik viņa ir bijusi kadru instruktore, bet tagad ir rajona padomes izpilddirektore. Viņa ir strādājusi gan tajā laikā, kad bija rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja, gan rakstījusi rīkojumu 1992.gada 1.jūnijā par visu darbinieku pārcelšanu darbā uz Alūksnes rajona padomi.
“Kārlis Ūbelis un Ārija Cimbule bija tie cilvēki, kuri 1967.gada janvārī sāka procesu par Alūksnes rajona atjaunošanu. 1963.gadā Alūksnes rajonu likvidēja, sadalot starp rajoniem, bet 1967.gadā atkal atjaunoja. Kāpēc nolēma Alūksnes rajonu likvidēt, bet pēc tam tomēr atkal atjaunot, pieļauju, ir zināms tikai tiem cilvēkiem, kas šos lēmumus pieņēma, jo šeit uz vietas Augstākās Padomes Dekrētus cilvēkiem neviens neskaidroja. Protams, laika gaitā ir mainījies gan rajonā ietilpstošo pašvaldību skaits, gan nosaukumi. Ceram, ka 2007.gada kalendārā par Alūksnes rajonu mums ir izdevies to atspoguļot,” saka G.Ļuļe.
“Kad sāku strādāt rajona izpildkomitejā, katra orginstruktora pienākumos bija vietējo ciema izpildkomiteju darba pārraudzīšana un vadīšana. Manā pārziņā bija Apes un Alūksnes pilsēta. Orginstruktoriem ciemu izpildkomitejas iesūtīja savu sesiju un sēžu protokolus, bet mums tie bija jāpārskata un jārauga, lai tie atbilstu tā laika likumdošanai,” savu kādreizējo darbu atminas G.Ļuļe.
Veido rajona “dzimtas” koku
Pašlaik G.Ļuļe ir uzņēmusies lielu un atbildīgu darbu – Alūksnes rajona padomes “dzimtas” koka veidošanu laika posmam no 1967. līdz 2007.gadam. Palīdzot māksliniekam Ivaram Vecānam, to veidos kā vizuālu materiālu, ko 10.februāra pasākumā ikviens varēs aplūkot.
“Pateicos Alūksnes zonālā Valsts arhīva darbiniekiem, kas mums palīdzēja sarūpēt informāciju par kādreizējiem padomes darbiniekiem un nodaļām no 1967. līdz 1994.gadam. Kad biju kadru instruktore, katra gada sākumā veidoju štatu sarakstus. Laimīgā kārtā saglabājusies darba mapīte kopš 1990.gada. Arī tā man tagad lieti noder.
Esam apzinājuši arī trūkstošo informāciju, piemēram, par finanšu nodaļu, kas savulaik bija patstāvīga struktūra. Tādējādi var atspoguļot, kādas funkcijas agrāk un tagad veic rajona pašvaldība un kas no tā šobrīd ir kļuvis par dažādu valsts institūciju funkciju, piemēram, tādējādi ir izveidojies Valsts ieņēmumu dienests, Valsts kase,” stāsta G.Ļuļe.
Jautāta, kurā laikā bijis vieglāk un kurā – grūtāk strādāt, G.Ļuļe smaida. Viņa neslēpj, ka pēdējos gados darba apjoms pašvaldībās nemitīgi palielinās, viss kļūst sarežģītāks un brīžiem pat neloģiskāks.
“Man šķiet, ka vēl joprojām ir daudz pretrunu likumdošanā, tādēļ šis periods rajona padomes darbā ir salīdzinoši grūts. Tomēr kopumā laiks ir ļoti dinamisks, interesants un neļauj atslābināties ne brīdi. Veidojot “dzimtas koku”, gribas izteikt pieņēmumu, ka salīdzinoši mierīgs bijis laika posms no 1974. līdz 1984.gadam, viss ritējis savu gaitu, bija stabila padomju varas likumdošana. Bet pēc tam līdz ar 1985.gadu un Gorbačova perestroiku sākušās pārmaiņas,” saka G.Ļuļe.
Daudz ietekmē vēsturiskā situācija
Viņa atzīst, ka šajos gados ir būtiski samazinājusies rajona padomes ietekme pār pašvaldībām, piemēram, padome vairs neapkopo datus par pilsētu un pagastu budžetiem, nelemj par saimnieciskām lietām, kas tieši skar pašvaldības. Arī kultūrvides saglabāšana, bērnu tiesību aizsardzība – kopumā 20 funkcijas ir katras vietējās pašvaldības atbildībā.
Savulaik rajona padomē ir bijušas vairākas nodaļas – vispārējā, kultūras, sociālās nodrošināšanas, dzīvokļu komunālā, tautas izglītības un citas. Tagad rajona padomē šādu plašu nodaļu vairs nav, bet ir atbildīgie speciālisti.
“Ļoti daudz ko ir ietekmējusi arī vēsturiskā situācija, jo ne visas rajona padomes šobrīd Latvijā veic vienas un tās pašas funkcijas. Citviet ir rajona kultūras nami, sporta halles, bet mūsu rajonā tādu nav. Toties mums rajona padomes pārziņā ir bērnunams – patversme, pansionāti, Skolu psiholoģiskās palīdzības centrs, kā nav citur,” secina G.Ļuļe.
Kontrolēšana – viens nepatīkams darbs
Viena komiteja, kuras mūsdienās rajona pašvaldībā vairs nav, ir tautas kontroles komiteja. To izveidoja 1967.gadā. Salīdzinājumā ar citām komisijām, tā bija īpaša ar to, ka tai bija savs finansējums un štatu saraksts. Ilgus gadus – no pirmsākumiem līdz 1988.gadam – tās vadītājs bija Onufrijs Leišavnieks. Viņš atzīst, ka, salīdzinot ar saimniecisko darbu, kontrole ir viens nepatīkams darbs.
“Pirms darba gaitu sākšanas Alūksnē strādāju Balvos par labības pieņemšanas uzņēmuma direktoru un manā padotībā bija mazgabarīta kombikorma rūpnīca. Diennaktī tā ražoja 80 līdz 100 tonnas kombikorma. Varat iedomāties – direktors ar tādu daudzumu kombikorma bija persona, kas visiem bija vajadzīga! Tādēļ Balvos visi mani sveicināja jau pa lielu gabalu. Bet, kad sāku Alūksnē strādāt par kontrolieri, visi mani labprātāk redzēja ejam nekā nākam,” atceras alūksnietis O.Leišavnieks.
Tautas kontroles komitejās bija daudzas nodaļas – zemkopības, augkopības, tehnikas, tirdzniecības, veselības aizsardzības, kultūras un citas.
“Katrā nodaļā bija ārštata inspektori, kuri strādāja sabiedriskā kārtā. Kopumā mums bija apmēram 70 līdz 80 inspektoru. Bet katrā saimniecībā, uzņēmumā, atkarībā no strādājošo skaita, tika veidotas speciālas grupas, un katrs desmitais bija kontrolieris. Kopumā bija aptuveni 560 līdz 600 kontrolieru,” atceras O.Leišavnieks.
Šmuce pa visu republiku
Viņš uzsver, ka tolaik daudz ko darīja sabiedriskā kārtā, nesaņemot par to samaksu – arī kontrolieri. “Tautas kontrolei bija jānodrošina valsts likumu ievērošana, jāgādā par valsts īpašuma neizvazāšanu. Visgrūtākais darbs bija cīņa ar ražošanas pierakstījumiem. Toreiz bija tāda anekdote: kāpēc veikalos nav gaļas? – tāpēc, ka visi meloja! Piemēram, kolhozā piedzima 6 sivēni. Kolhozs ziņoja uz rajonu, ka piedzimuši 8 sivēni. Rajons ziņoja uz Rīgu, ka piedzimuši 10 sivēni. Rīga ziņoja uz Maskavu, ka piedzimuši 12 sivēni. Kad Maskava prasīja sākt dalīt fondus, rēķināja: ja piedzimuši 12 sivēni, lai nokauj 6 sev un lai 6 atsūta uz Maskavu. Beigās pašiem uz vietas nekas nepalika, tādēļ arī gaļas nebija. Meloja, jo visiem gribējās labāk izskatīties,” saka O.Leišavnieks.
“Pierakstījumus tolaik daudz atklājām, bet ne vienmēr rajona vadība sauca vainīgos pie atbildības, jo tad bija šmuce pa visu republiku. Tagad avīzēs vairs neraksta ne pārkāpēju vārdus, ne uzvārdus, vien dzimšanas gadus. Toreiz mums vietējā avīzē reizi mēnesī bija tautas kontroles lappuse. Tajā rakstījām visus “grēciniekus” ar vārdiem, uzvārdiem, ieņemamajiem amatiem un nodarījumu. Nevienam negribējās tikt avīzē šajā sarakstā, bet visiem patika lasīt, kas tajā ierakstīti. Tautas kontrole bija kā tautas aizstāvji. Toreiz lielākie pārkāpumi bija ražošanas pierakstījumi un tautas mānīšana. Cilvēkus toreiz stipri mānīja,” atceras O.Leišavnieks.
Viņš vērtē, ka arī mūsdienās būtu lietderīgs tautas kontroles darbs. “Manuprāt, tā varētu izskaust algas maksāšanu aploksnēs un valstij ienāktu vairāk nodokļu. Šajā jomā tautas kontrole varētu daudz izdarīt,” saka O.Leišavnieks.
Kultūrā tagad ir citas prasības
Kādreizējā kultūras nodaļa ir starp tām, kur darba specifika šajos gados rajona padomē ir mainījusies. Pašlaik par kultūras nozares koordināciju rajonā gādā divas speciālistes – valsts galvenā kultūras inspektore Alūksnes rajonā Astrīda Bētere un rajona padomes padomniece kultūras darbā Sanita Eglīte. A.Bētere rajona padomē strādā kopš 1989.gada, S.Eglīte – kopš 1995.gada.
“Toreiz rajona padomes priekšsēdētāja bija Veronika Jurča, bet vietnieks – Uldis Veldre. Man nebija viegli, jo nepārzināju rajona teritoriju un cilvēkus. Tagad perfekti pārzinu katras pašvaldības kultūras lauciņu, pazīstu amatiermākslas kolektīvu cilvēkus un varu pateikt, kurš dzied, dejo, spēlē teātri,” saka S.Eglīte.
A.Bētere sāka strādāt, kad kultūras nodaļas vadītājs bija Agris Veismanis. “Strādāšana ar Agri bija godprātīga, jo viņš bija tiešs un mērķtiecīgs. Viņš strādāja laikā, kad valstī nolēma likvidēt kultūras nodaļu. Agrāk rajona kultūras nodaļas pārziņā bija visi rajona tautas nami, bibliotēkas, muzejs. Sāpīgs bija pārmaiņu laiks, kad tās visas bija jānodod vietējo pašvaldību pārziņā, jo cilvēki bija neziņas priekšā. Šobrīd pirms administratīvi teritoriālās reformas ir līdzīgi,” secina A.Bētere.
Kultūras nozarē Alūksnes rajonā bijušas daudzas spilgtas personības. “Kad vadītāja bija Dace Ķerzuma, Alūksnes rajonā sākās dažādi festivāli, tika nodibināts Alūksnes skolotāju koris. Ulda Kandera laikā attīstījās pašdarbība, jo Uldis bija dvēseles cilvēks un aktīvs pašdarbnieks starp pārējiem. Pret mums ar Sanitu cilvēki ir distancētāki, jo ir mainījušies laiki, cilvēki, ir citas prasības. Sanita dara organizatoriskos darbus, bet es vairāk nodarbojos ar plānošanu, tomēr idejas mums rodas kopīgi,” saka A.Bētere.
Ir mainījusies kvalitāte
“Cilvēkiem, kas ir izjutuši rajona izpildkomitejas varu, varētu būt dažādas izjūtas par šo laiku. Man šis laiks ir iemācījis rūpīgumu pret darāmo darbu. Kopš 1976.gada es strādāju Alūksnes kultūras namā. Toreiz, lai noorganizētu pasākumu, bija jāgūst daudzi apstiprinājumi. Jau laikus bija jāuzraksta scenārijs, jo tas bija jāatrāda kultūras nodaļas vadītājam, izpildkomitejai, partijas propagandas nodaļai un partijas sekretāram ideoloģijā. Ja viņiem kaut kas nepatika, man scenārijs bija jāpārstrādā. Tolaik trīs reizes bija jāorganizē ģenerālmēģinājumi – ar tērpiem, bez tērpiem un ar pieņemšanas komisiju. Tas nebija viegli, bet veicināja pasākuma kvalitāti. Mūsdienās tās reizēm pietrūkst pasākumos,” vērtē A.Bētere.
Daudzreiz nākas dzirdēt, ka padomju varas gados notika sirsnīgāki kultūras pasākumi, kuros bija lielāka kopības izjūta.
S.Eglīte vērtē, ka šim cilvēku priekšstatam ir vairāki iemesli. “Kad cilvēks ir jauns un atrodas notikumu virpulī, viņam viss šķiet citādāks nekā vecumdienās. Agrāk cilvēkiem bija vairāk brīvā laika un mazāk iespēju kaut kur aizbraukt, kaut ko redzēt. Tādēļ viss pārsvarā notika uz vietas. Televīzijā bija dažas programmas ar ierobežotu saturu. Cilvēki bija izslāpuši pēc notikumiem un alka pēc kopā būšanas. Tagad cilvēki ir noslogoti darbā, dzīvo informācijas pārsātinātā laikā. Ir citādāka darba devēja attieksme, ja cilvēks iesaistās aktivitātēs ārpus darba,” spriež S.Eglīte.
Aicina tikties 10.februārī
Pašlaik visi Alūksnes rajona padomes darbinieki gatavojas jubilejas svinībām. G.Ļuļe uzsver, ka visi rajona padomes darbinieki vēlas, lai tikšanās izdotos, tāpēc katrs ieliek savu daļiņu sirds un darba, jo vienam nekas nesanāk. “Es daru savu daļu. Un mēs patiešām gaidām ciemos visus, kas savu darbdienu kādreiz saistījuši ar pašvaldību,” saka G.Ļuļe.
Jubilejas pasākumi “Uz Laika dzirnavu četriem spārniem” plānoti visu gadu vairākās daļās. Pirmais lielais pasākums “Uz tikšanās spārna” būs 10.februārī Alūksnes rajona padomes administratīvajā ēkā. Tā būs gan kā rajona padomes atvērto durvju diena, gan kā šīs iestādes darbinieku salidojums. Uz šo pasākumu būs aicināti arī pārstāvji no Alūksnes rajona pašvaldībām. Bet līdz tam katrā pašvaldībā jau būs notikusi vēsturiskā atmiņu pēcpusdiena.
“Uz pasākumu aicinām visus kādreizējos darbiniekus. No pulksten 13.00 līdz 14.00 būs dalībnieku reģistrācija. Pēc tam – svinīga pasākuma atklāšana, svētku koncerts, ko sniegs Dina Bitēna un Atvars Sirmais, kā arī izstādes atvēršana. Izstādē būs atspoguļoti Alūksnes rajona pašvaldību apraksti un galvenie notikumi šajos 40 gados. No pulksten 16.00 līdz 17.45 būs tikšanās ar bijušajiem un esošajiem kolēģiem rajona padomes darba kabinetos un atvērto durvju brīdis visos kabinetos. Pulksten 18.00 būs kopējs vakara pirmais tosts un saviesīgs vakars ar neformālām sarunām un dejām. Paralēli tam mazajā zālē varēs vērot atmiņu materiālus par šiem 40 gadiem. Savukārt rajona padomes telpu gaitenī būs priekšsēdētāju portretu galerija, rajona “dzimtas koks” un neliela vizītkarte uz katra kabineta durvīm. Izdosim arī speciālu rajona nozīmīti,” stāsta S.Eglīte.
A.Bētere uzsver, ka 10.februāra pasākums domāts kā nesenās pagātnes atminēšanās laiks. “Neseno pagātni diezgan daudz esam piemirsuši. Bet mums līdzās ir tik daudz cilvēku, kas var vēstīt par tā laika notikumiem. Tāpēc aicinām kādreizējos darbiniekus atnākt uz šo pasākumu,” rosina A.Bētere.
***
Fakti
Ko lēma Alūksnes rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja?
– 1969.gadā:
Lēmums “Par darba laika izmantošanu un darba disciplīnas nostiprināšanu rajona uzņēmumos, organizācijās, saimniecībās un iestādēs” – uzdot rajona uzņēmumu, organizāciju un saimniecību vadītājiem nepieļaut, ka ražošanā nodarbināti strādājošie kārto savus personīgos jautājumus darba laikā, bet to iesaistīšanu dažādu sabiedrisko pienākumu pildīšanā un piedalīšanos masu pasākumos darba laikā atļaut tikai izņēmuma gadījumos.
– 1970.gadā:
Lēmums “Par valsts komisijas nozīmēšanu 24 dzīvokļu mājas pieņemšanai ekspluatācijā Alūksnē, Komjaunatnes ielā Nr. 43” – sakarā ar Alūksnes rajona Remontu un celtniecības iecirkņa iesniegumu par 24 dzīvokļu mājas pilnīgu būvdarbu pabeigšanu nozīmēt valsts komisiju 24 dzīvokļu mājas pieņemšanai ekspluatācijā. Pieņemšanu izdarīt 1970.gada 30.septembrī.
– 1971.gadā:
Lēmums “Par nocenoto ēku pārdošanu” – atļaut Jaunlaicenes ciema Darba ļaužu deputātu padomes izpildu komitejai pārdot Jānim Jaunzemam bezsaimnieka ēkas “Evaldi” par 12 rubļiem
(4 steru malkas vērtība).
– 1974.gadā:
Lēmums “Par tuberkulozes slimnieka N.K. piespiedu ārstēšanu” – ievietot pilsoni N.K. speciāla režīma tuberkulozes slimnīcā piespiedu kārtā ārstēšanai, jo pats neārstējas.
