Nupat iet vaļā sērga, kad, grozies kur gribi, kāds tiek samazināts, sašaurināts vai atlaists. Tā vēl nekad nav bijis, ka tik lielos mērogos uzteic darbu un tik daudziem ar to jāsamierinās. Nav bijis kursu un stratēģijas, kas parādītu pareizo ceļu ārā ne tikai no ekonomiskās, bet arī emocionālās bedres. Katram jācīnās, kā nu var, un, iespējams, te varētu līdzēt arī psiholoģes Ineses Kapustjanskas padoms.
Darbs ir tikai daļa dzīves
«Savulaik no skatuves skaitīju dzejoli, kurā bija šādas rindas: «Darbs atnāk ar smagnēju soli un stājas kā arājs vagā, darbs vieglu maizi nav solījis, tik’ to, kas ir smaga, (..) darbs liec tevi septiņos līkumos un pekles putekļos vārta, un, kad saucējs sauc: būs gana!, vien darbs tavi Debesu vārti un mūžīgā dzīvošana!» Toreiz šis dzejolis man šķita tāds liels. Tomēr – nu nav tie Debesu vārti, bet tikai daļa dzīves. Ja personību salīdzina ar koku, darbs ir viens mazs zars, bet, protams, būtisks,» atziņās dalās Inese, aicinot uz iztikas un profesionālā piepildījuma gūšanas veidu palūkoties no nedaudz citas puses. Tomēr, lai arī kāds, bet nocirsts zars nozīmē zaudējumu un sāpes. Kā ar to tikt galā?
Neticība, dusmas un nožēla
«Zaudējot darbu, cilvēks centīsies atrast tam kādu loģisku pamatojumu, īpaši, ja atlaišana bijusi negaidīta un sāpīga, pieslēdzot aizsardzības mehānismus. Racionalizācija ir viens no tiem – «atradīšu labāku darbu!», «laikam tā vajadzēja notikt!», «pārāk ilgi esmu te iesēdējies!», «paldies Dievam, ka atlaida, varēšu beidzot meklēt ko citu!», «esmu strādājis virsstundas un brīvdienās – viņi tāpat nav mani novērtējuši!». Sākumā ir neticība, kā tas varēja ar mani notikt! Eju ar savu mantu kastīti pa ielu un neticu! Tad nāk dusmas, nožēla un aizkaitinājums,» atlaistā emocionālo stāvokli raksturo psiholoģe, norādot, ka šīs sajūtas vienādojas skumjās, kurās nevajadzētu palikt vienam. «Tomēr līdzcilvēki bieži vien nezina, ko ar to iesākt, neprotam pārāk labi sniegt emocionālu atbalstu, pieņemot un atbalsojot šīs skumjas. Rīkojamies līdzīgi kā tad, kad, piemēram, bērns raud, jo sasitis ceļgalu, bet mēs sakām: līdz kāzām sadzīs!» teic I.Kapustjanska.
Lielākais ieguvums – laiks
Lai arī zaudējuma apmēri katram ir savi un izpaužas dažādi, tas jāizdzīvo arī cietušajam. «Nevajadzētu skriet un uzreiz meklēt citu darbu, kamēr pašā plosās liels emociju jūklis, domas rikšo aulekšiem un, taisnības meklējumos, turpinās strīds ar iepriekšējo darba situāciju, priekšnieku vai kolēģiem,» turpina psiholoģe, būdama pārliecināta, ka atlaišana cilvēkam sniedz vienu no lielākajām dāvanām – laiku. «Tas vajadzīgs, lai ne vien tiktu galā ar smago atlaišanas nastu, bet arī izvērtētu, kas pašam der un kam turpmāk kalpot. Man patīk teiciens, ka krīzes situācija ļauj zaudēt visas ilūzijas par sevi – sociālā vairoga vairs nav, un stāvu kā no mātes miesām nācis. Īpaši grūti varētu klāties bijušajiem priekšniekiem, kam iepriekš visi klanījās, atcerējās, godināja un atsaucās, kad saproti, ka arī tevi dzīve var izmest sētmalē. Kad nav darba, redzi, kas patiesībā esi, ar ko aizpildi savu laiku, kādas ir prioritātes un vērtības,» spriež psiholoģe, piebilstot, ka šajā analīzē atklājas arī cilvēka resursi, kas varētu palīdzēt iziet no krīzes.
«Jebkurā situācijā svarīgi tikt skaidrībā, kas mani stiprina? Emocionāls līdzpārdzīvojums un zaudējuma izdzīvošana ir viena daļa psiholoģiskās palīdzības. Otra – saprast, kas man pašlaik pieder, piemēram, labas attiecības ar sievu, brāli, draugu, kuriem pasaule vēl nav sagāzusies, virtuvē stāv tās pašas lietas, viņi kā līdz šim vāra zupu un dzer tēju!»
Darba devēja reakcija
Atlaišanas procesā, protams, iesaistīts ir arī darba devējs, kuram nākas izjust pamatīgu spriedzi, lemjot par sava uzņēmuma nākotni. «Vadītājam jāprot gan just līdzi, gan saprast cilvēku, kurš zaudē darbu, tomēr jāmāk arī no šīs situācijas distancēties – arī ķirurgs nekad nepieņemtu lēmumu griezt, ja tikai dzīvotu līdzi pacienta bailēm un bažām,» stāsta I.Kapustjanska, norādot, ka priekšniekam vajadzētu runāt ar savu kolektīvu, jautāt, saredzēt iespējamo viļņošanos un apliecināt, ka kopā ejam cauri krīzei.
«Ja vadītājs tikai mehāniski izlemj – trīs cilvēkus nost un cauri! –, viņš nav kopā ar kolektīvu, bet priekšniekam vajadzētu cīnīties par savējiem. Nereti viņš uzbrūk padotajiem, jo zina, ka būs grūti tikt galā ar situāciju, kad kāds jāatlaiž. Tā vietā, lai darbinieks nevarētu pateikt un vadītājs sadzirdēt, viņš paziņo, ka saruna vispār nav iespējama. Katrs rīkojas saskaņā ar to, kā parasti uzvedas stresa situācijās. Ja raksturīga bēgšana un izvairīšanās, šī uzvedība izpaudīsies arī krīzes apstākļos,» pārliecināta psiholoģe.
