Alsviķu pagasta “Čūskubirzī” šonedēļ atklāts piemiņas akmens nacionālo partizānu kustības atcerei. Pasākumā bija daudz cilvēku, kuri paši piedalījušies šīs vietas atrašanā, kopšanā un izveidē, kā arī tie, kuriem vēsture nav vienaldzīga. Piemiņas akmeni atklāja vēsturisko notikumu aculiecinieks alūksnietis Bruno Zvejnieks kopā ar Alūksnes un Apes novadu politiski represēto biedrības “Sarma” vadītāju Dzidru Maziku.
Partizānu kustības sākums
Latvijā ir daudz vietu, kuras slēpj krūmi un biezas mežu audzes, bet šīm vietām ir īpašs stāsts. “Pirms daudziem gadiem “Čūskubirzs” stāvajās gravās kopā sanāca nopietni vīri, lai runātu par uzdevumiem cīņā par brīvu Latviju,” stāstīja nacionālo partizānu darbības pētniece, vēsturniece Astrīda Ievedniece. Viņa ar savu stāstījumu ļāva klātesošajiem ieskatīties vēsturē. Viņa uzsvēra, ka partizānu kustība sākās 1944.gada vasaras beigās, kad okupācijas režīms izsludināja mobilizāciju Sarkanajā armijā un sākās aresti. “Izbēgušie pievienojās mežos esošajiem Sarkanās armijas dezertieriem. Pēc Stompaku kaujas 1945.gada 2.martā nacionālo partizānu grupas sadalījās. Tā gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas sākās šo atsevišķo cīnītāju grupu apzināšana, sakaru nodibināšana un apvienošana, ko Ziemeļvidzemē veica Latvijas Nacionālo partizānu apvienības sakaru nodaļas komandieris Antons Circāns, kura segvārds bija Vārpa, Aire. Viņš veica plašu izskaidrošanas darbu starp partizāniem, izplatīja arī nelegālo literatūru – lapiņas, uzsaukumus, avīzes,” stāstīja A.Ievedniece un piebilda, ka “Čūskubirzs” bunkurā pulcējās gan Alsviķu pagasta partizāni, gan tuvāko vienību pārstāvji.
Visi gribēja izdzīvot
1945.gada 24.augustā Latgalē Dubnas mežos bija nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība ar mērķi atjaunot 1918.gada Latvijas Republiku. Izveidojās reģionālie štābi. Situācija partizānu karā nemitīgi mainījās. A.Circāns skaidroja, kā atklāt čekas aģentus un veidot sadarbību starp vietējiem iedzīvotājiem.
Tālaika notikumu liecinieks, nacionālo partizānu dalībnieks Bruno Zvejnieks par šo bunkura vietu neesot zinājis, jo tā bijusi labi nomaskēta. Viņš ir 1947.gada notikumu dalībnieks, kurš kā nacionālais partizāns A.Circānu pēc tikšanās “Čūskubirzī” pavadīja uz Ilzeni. A.Circāns ieradās Alsviķu pagastā uz tikšanos ar Bruno Bukaldera vadīto partizānu pārstāvjiem – te pulcējās nacionālo partizānu kustības dalībnieki no tuvākās apkārtnes. A.Circāna nolūks bija izveidot jaunu kadru sektoru Latvijas Nacionālo partizānu apvienības sastāvā, par komandieri nozīmējot Bruno Bukalderu, bet galīgais lēmums toreiz vēl netika pieņemts. Šis mērķis netika īstenots, jo A.Circāns gāja bojā netālu no Drustiem 1947.gada 7.jūlijā. “Tie bija smagi gadi, mums visiem gribējās dzīvot. Mani Dievs ir sargājis, jo lode palidoja man garām,” pateicīgs ir B.Zvejnieks.
Viņš cer, ka Strautiņu mazpulcēni šo vietu palīdzēs saglabāt. “Mēs dodam solījumu, ka mēs “Čūskubirzi” neaizmirsīsim un centīsimies šeit ierasties, turēt godā šo vietu,” solīja Strautiņu mazpulka vadītāja Sandra Buliņa.
Vieta nākamajām paaudzēm
Vislielāko pateicību izpelnījās Dz.Mazika un B.Zvejnieks. “Izsaku visdziļāko cieņu tiem cīnītājiem, kuri šeit cīnījās. Un nekas nebūtu iespējams bez tiem cilvēkiem, kuri neļāva šai vēstures lapaspusei aizvērties. Šī vieta ir nākamajām paaudzēm,” uzsvēra Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins.
Lai atrastu “Čūskubirzi”, lielākā palīdzība bija tieši no vietējiem iedzīvotājiem. “Šīs vietas uzdevums ir atgādināt par bargo un sarežģīto laiku Latvijā. Kārlis Skalbe Latvijas brīvības cīņu laikā rakstījis: “Tautu vieno viņas valoda, viņas zeme un stāsts par kopējiem likteņiem – vēsture.” Neaizmirsīsim to!” teica A.Ievedniece.
Latvieši dažādos vēstures posmos pratuši pastāvēt par savu valsti. “Stāvot un vērojot šodien visus kopā, kārtējo reizi saprotu, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti spēcīgi un izturīgi. Lai mēs varētu šodien šeit piekļūt un pieminēt šo vietu, liels paldies Alūksnes Zemessardzes 31. kājnieku bataljonam, Zemessardzes veterānu vienībai un visiem, kuri devuši nesavtīgu ieguldījumu šai piemiņas vietai,” uzsvēra Alsviķu pagasta pārvaldes vadītāja Ingrīda Sniedze.
Īstajā brīdī īstie cilvēki
Daudzi cilvēki devuši savu artavu, lai “Čūskubirzs” tiktu atrasta un iekopta, finansēta piemiņas vietas izveide. “Mēs nevarētu šeit visu izdarīt, ja nebūtu “Dišleru” mājas saimnieces Ainas Felšas, kura mūs katru reizi, kad braucām te strādāt, pabaroja. Vienmēr bijām nodrošināti ar viņas gardajām plātsmaizēm, siltu kafiju un tēju – nekad nepabraucām garām viņas mājai. Paldies veterāniem, kuri piedalījās! Lai mūžīga slava mūsu brīvības cīnītājiem! Gods kalpot Latvijai!” teica Zemessardzes 31. kājnieku bataljona veterānu vienības priekšnieks Juris Ločs.
Otrdien, atklājot piemiņas vietu, bija īpaša diena visiem klātesošajiem. “Esmu saviļņota, ka tik daudzi cilvēki nav vienaldzīgi pret vēsturi. Sākumā nebija viegli, pirmā ekspedīcija notika pagājušajā gadā, ir bijis daudz dubļu, ūdens, aukstuma… Tomēr esam nokļuvuši tur, kur esam, un par to ir liels gandarījums,” teica Dz.Mazika. Daudzi no klātesošajiem nebeidza apbrīnot Dz.Mazikas darba enerģiju un vēlmi nodot citiem savas zināšanas. “Ir bijuši vairāki grūti un smagi brīži, bezcerības sajūta, bet vienmēr īstajā mirklī atrodas īstie ļaudis, kuri nesavtīgi nākuši palīgā. Tad es saprotu, ka apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku,” uzsvēra biedrības “Sarma” vadītāja.
— Teksts un foto: Laura Felša
