Pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes mežsaimniecības Mālupes iecirkņa vadītājs Ivars Fērmanis Jaunannas mežā redzēja lāča pēdas.
“Pēdas bija apmēram desmit dienu vecas. Tas nozīmē, ka lācis tur gājis jūlija pirmajās dienās. Pēdas liecina, ka tas ir pusaugu lācis, kas staigā viens. Manuprāt, tas nav nekas īpašs. Kopš 90.gada katru pavasari es redzu lāča pēdas, pēc kurām var secināt, ka viņa maršruts ir Beja – Mālupe – Jaunanna – Litene. Kur viņš dodas tālāk, nezinu. Apmēram reizi trijos gados pēdas ir atstātas arī vasarā,” stāsta I.Fērmanis.
Vai tas ir viens vai vairāki lāči, to pēc pēdām ir grūti secināt. Ja kāda lāča pēdām būtu kaut kas zīmīgs, tikai tad varētu spriest. I.Fērmanis norāda, ka viss mainās.
“Pēckara gados Latvijā gandrīz nebija balto stārķu, bet tagad to ir jau par daudz. Tāpat arī lāču ir arvien vairāk. Brūnajiem pekaiņiem nepatīk, ja viņus traucē. Tagad ir melleņu laiks, tāpēc mežos ir daudz ogotāju. Viņiem nevajadzētu lāci izprovocēt, ja to ierauga,” saka I.Fērmanis.
Tiesa, lāči paši ir ļoti piesardzīgi un nelabprāt rādās cilvēkiem. Lai gan Ivars jau 20 gadus ir saistīts ar darbu mežā, viņš vēl ne reizi nav redzējis lāci. “
Ja tomēr iznāk sastapties, tad nekādā gadījumā nedrīkst bēgt, turklāt skaļi kliedzot un vicinot rokas. Nedrīkst pagriezt muguru, bet arī klāt iet nevajadzētu. Labāk ļaut lācim noprast, ka esmu cilvēks, un tad jau viņš pats atkāpsies,” iesaka I.Fērmanis. Tikai tad, ja lācim nav atkāpšanās ceļa, dzīvnieks var uzbrukt.
