Valstī noteikto ierobežojumu dēļ šogad svētki bija jāsvin citādi. Esmu pieradusi visus svētkus svinēt ģimenes lokā – satikties ar savējiem, priecāties un līksmot, runāties un dalīties. Šogad satikšanās nebija un katrs svinējām savās mājās. Arī olu meklēšana bērniem zaļā zālītē izpalika, jo parasti Lieldienu zaķis olas slēpa vecvecāku lauku sētā. Sargājot sev tuvos un ievērojot noteikumus, turp nedevāmies. Protams, bērniem prieku tas nemazināja un arī dzīvoklī meklēt olas bija interesanti. Viņiem šķita, ka viss ir kārtībā – olu kaujas notiek, ripināšana arī, taču mana sirds sažņaudzās ikreiz, kad domāju – tie nav tādi svētki, kādus es gribētu saviem bērniem. Jā, bija plusi un ieguvumi, taču tie neatsvēra ilgas pēc pierastiem un ikdienišķiem svētkiem.
Vienu reizi jau var paciesties un ievērot noteikto kārtību. Taču man gribas kliegt – es gribu atpakaļ savu darbīgo ikdienu, tikšanos ar cilvēkiem, dzīvi bez ierobežojumiem. Tieši tādēļ es palieku mājās! Un valstī noteiktos ierobežojumus attiecinu arī uz saviem bērniem, mācu viņiem, ka vīrusu laikā nedrīkst spēlēties rotaļu laukumā, braukt ciemos vai aicināt draugus ciemos pie sevis.
Man ir žēl noskatīties, kā mani bērni netiek draugu bariņā paspēlēties, lai gan citi to dara – satiekas un kopā skraida. Netikties ar pagalma draugiem – būtu viens no ierobežojumiem, ko vajadzētu ievērot visiem. Jā, var jau teikt, ka šobrīd vīruss mūs neskar. Tie ir maldi. Vīruss var skart ikvienu no mums un “pieķerties” brīdī, kad to vismazāk gaidām. Vīruss ir neprognozējams – varbūt vienam simptomu nav, bet citam būs jāslimo ilgstoši un grūti. Cilvēku organismi reaģē atšķirīgi. Vai kopīga paskraidīšana ārā ir tā vērta? Mācības notiek no mājām, bērni neapmeklē pirmsskolas izglītības iestādes, vecāki strādā iespēju robežās attālināti mājās, veikalos ir stingri drošības pasākumi, bet bērni dažos laukumos pilsētā tāpat tiekas ārā un kopīgi spēlējas. Man tas neliekas pareizi. Kur paliek tūkstoškārt skandinātais sauklis – paliec mājās!? Diemžēl svētku laikā ne viens vien alūksnietis, kurš ikdienu pavada Rīgā, izvēlējās svētkos būt dzimtajā pilsētā. Vai tā būtu palikšana mājās? Var jau būt, ka mans skatījums uz visiem ierobežojumiem ir pārāk stingrs.
Es ticu, ka šīs neērtības ir uz laiku, ierobežojumus reiz atcels un varēsim būt cits ar citu kopā. Taču šobrīd būsim atbildīgi.
