Nedēļas nogalē Latvijā daudzviet risinājās “Baltijas ceļa” 20.gadadienas pasākumi, kas nepulcēja tik daudz cilvēku, kā organizatori vēlētos. Neviens arī nepretendēja atkārtot pirms 20 gadiem piedzīvoto vienotību un tautas atsaucību, jo toreiz bija pavisam cita situācija un būtība, tomēr – iedzīvotāju mazā atsaucība rosina aizdomāties par latviešu vienotību mūsdienās (nerunājot par tiem cilvēkiem, kas piedalījās pasākumos).
Arī Alūksnē bija ļoti jauka iecere par ziedu sirds veidošanu, bet tā gan beigās iznāca gaužām neliela, jo atnesto ziedu nebija daudz… Arī no atsevišķiem pagastiem, kur notika pasākumi “Baltijas ceļa” atcerei, ir dzirdēts, ka piedalījās gandrīz tikai organizatori un dalībnieki, bet iedzīvotāji uz tiem nepulcējās…
Kāpēc tā ir? Varbūt tādēļ, ka cilvēkiem ir apnikusi politiķu bezatbildīgā un bezkaunīgā attieksme pret tautu un savu valsti. Šķiet, ka gandrīz visi Latvijas Saeimas politiķi ir gatavi drīzāk izvilkt balto karogu un padoties grūtību priekšā, nevis cīnīties par savas valsts labklājību, bet tajā pašā laikā svēti neaizmirstot paši savu labklājību: galvenais, lai tauta savelk jostas! Varbūt tas ir tādēļ, ka, piemēram, veselības aprūpe Latvija tiek mērīta nieka cirkuļa apļos! Demisionējušais veselības ministrs Ivars Eglītis pats televīzijā nicīgi atzina, ka neizprot, kādēļ Alūksnes slimnīca vispār tika iekļauta sākotnējā māsterplānā, jo ar cirkuli vilktais aplis to neparedz… Varbūt tas ir tādēļ, ka nav vairs profesijas, kuru mūsu valstī netaisnīgi neskartu krīzes sekas (izņemot “profesiju” – politiķis). Tas viss rada neuzticību valstsvīriem un diemžēl arī šķelšanos sabiedrībā, jo valstī tiek darīts viss, lai ārstus rīdītu pret ārstiem, policistus – pret policistiem, skolotājus – pret skolotājiem un tā tālāk. Bet sabiedrībai kopumā nav pārliecības, ka pēc gadiem diviem, trim būs labāk.
