Ar valstī ieviestajiem ierobežojumiem mums katram šajā laikā radušās iespējas izzināt daudz jauna, kas ir tikai ieguvums ikvienam pašizaugsmē. Esam iemācījušies apvienot dažādus darbus vienlaikus, sākot ar bērnu skološanu, pamatdarbu un vēl citas lietas mājās. Kādam atradies laiks mājas vai pagalma labiekārtošanai.
Uzskatu, ka arī tirdzniecības vietām šī situācija ir mācība. Jau pirms vīrusa izplatības nereti novēroju, kā cilvēki iepērkoties mēdza apgrābstīt pārtikas preces, kas nebija iesaiņotas, un jau tad nodomāju, ka diez vai tas ir pareizi. Tāpat dezinfekcijas līdzekļi pirms un pēc iepirkšanās – labs risinājums arī turpmāk.
Esam apguvuši prasmes vairāk strādāt digitāli, iemanījušies rīkot konferences attālināti. Jā, iespējams, tas atvieglojis tālos braucienus, kad sešas stundas paiet vien ceļā, lai noklausītos kādu informatīvu semināru. Un tomēr, lai kā būtu, es neapgalvošu neko pārgalvīgu, sakot, ka videozvani nespēj pilnvērtīgi aizstāt klātbūtni. Tās atlikušās maņas, ko audio un video signāli nespēj translēt, ir svarīgas. Skaidrs, ka šis cilvēces radītais brīnums labākajā gadījumā izskaudīs tikai biroja klātienes sapulces un tradicionālo izpratni par izglītības ieguvi, ļaus mediķiem ātrāk un lētāk diagnosticēt slimības un konsultēt pacientus, aiztaupīs lieciniekiem nepieciešamību fiziski ierasties tiesā, kā arī atrisinās neskaitāmas citas sadzīviskas klapatas, aizvietojot vajadzību laiku pa laikam satikt kādu citu cilvēku.
Šobrīd, pēc konferences, aizverot datoru, kāds priecājas, ka jau ir mājas drēbēs un jānomazgā tikai savi trauki, bet, manuprāt, šī mazā uzvara tomēr nav tā vērta. Piemēram, manā profesijā cilvēka klātbūtne ir nepieciešama, kaut vai veidojot sarunu ar intervējamo, lai stāstam dabūtu to īsto emociju.
Bet visspilgtāk šī atklāsme nāca mirklī, kad tieši pēc ierobežojumu atvieglošanas valstī atzīmēju dēla trešo dzimšanas dienu – mājā rosījās tuvākie radi un sen neredzēti draugi. Visi, un šoreiz tiešām visi, ar neizsakāmu prieku spēlēja galda spēles un mazākie viesi sirsnīgi dziedāja – “ballējam, neguļam!”. Tad es sajutu, cik lielas alkas bijušas cilvēkam pēc cilvēka. Protams, videozvani ir jauns komunikācijas veids, kura nozīme un lietderība mums vēl jāapgūst. Bet es to vēl neesmu izdarījusi. Tāpēc esmu ar mieru mazgāt trauku kalnus un dezinficēt rokas ik pēc minūtes, ja tas nozīmēs, ka drīkstēšu atkal satikt savus radus, draugus, intervējamos, varēšu nepieklājīgi ilgi skatīties viņiem acīs un jokot ar viņiem, klāt esam.
