Divus gadus uz Alūksni brauc Pēteris Lakstīgala, kas pārdod Kandavā ražotus radioaparātus ar FM diapazonu.
Divus gadus uz Alūksni brauc Pēteris Lakstīgala, kas pārdod Kandavā ražotus radioaparātus ar FM diapazonu. Pēteris ir trešās grupas invalīds, bet viņš ir atbildīgs par rūpnīcas izbraukumu tirdzniecību.
No jūlija ar agrāk ražotajiem radio Latvijā šo diapazonu uztvert nevarēs, tāpēc cilvēki labprāt iegādājas Kandavā ražotos radio, jo to skaņas kvalitāte ir nevainojama.
“Braucam pa visu Latviju. Kandavā ražotie radio nav dārgi, cilvēki tos pērk labprāt un bieži vietās, kur mēs tirgojamies, veido garas rindas. Sākumā Kandavā ražotos radio pārdevām tikai pensionāriem un invalīdiem, bet cilvēki man rakstīja vēstules un jautāja: “Kurš ir bagātāks – pensionārs vai bezdarbnieks?” Tāpēc tagad radio piedāvājam iegādāties visiem, kas vēlas. Radio darbojas gan ar elektrību, gan ar baterijām. Viesiem radio ir gada garantija,” stāsta P. Lakstīgala.
Ir laba sadarbība
“Ar Alūksnes Sociālās palīdzības centru mums ir laba sadarbība. Cilvēki, kas vēlas iegādāties mūsu radioaparātus, var pieteikties Sociālās palīdzības centrā, un mēs viņiem tos nogādāsim ātrāk par kārtējo atbraukšanas reizi vai nosūtīsim pa pastu. Iegādāties radio pie mums ir izdevīgāk nekā veikalā,” saka P. Lakstīgala.
Bijuši daudzi kuriozi
P. Lakstīgala Kandavas radiorūpnīcā strādā kopš 1974.gada.
“Tur pagājusi mana mūža lielākā daļa. Kādreiz rūpnīca bija pilsētas centrs, tur strādāja 1000 cilvēku, bet tagad tikai 20. Sākumā biju radioregulētāja māceklis, tad radioregulētājs, bet nu esmu atbildīgs par izbraukumu tirdzniecību.
Es varētu to nedarīt un atrast citu darbu, bet man patīk nodarboties ar izbraukumu tirdzniecību, jo tā ir iespēja iepazīties ar cilvēkiem. Bieži ir tā: ja paziņas, ko esmu iepazinis izbraukumos, nonāk Kandavā un viņiem nav, kur palikt, vai ir atgadījusies tehniska kļūme ar automašīnu, viņi zvana man.
Esmu sācis rakstīt kuriozu gadījumu kladi, kuru lasot var smieties līdz asarām. Tās ir dzīves anekdotes. Vienreiz tirgojot bija izveidojusies gara rinda. Es klientus iepazīstināju ar preci. Pēkšņi viena tantiņa sašutusi teica: “Es visu saprotu, bet parādi, kur man iespraust!” Es parādīju, kurā vietā “var iespraust” radioaparātu,” atceras P. Lakstīgala.
Mājās ir birojs
P. Lakstīgalam mājās ir birojs, kur viņš strādā.
“Uz darbu aizeju pieņemt un pārbaudīt produkciju, tiekos ar direktoru un izsaku priekšlikumus turpmākajai tirdzniecībai.
Pārējo darbu veicu mājās, birojā, lai būtu mierīga atmosfēra, kur neviens netraucē. Tur meklēju pircējus, plānoju darbu un izbraukumus,” saka P. Lakstīgala.
Jābūt optimistam
“Jā, esmu trešās grupas invalīds, bet savu invaliditāti nekad neesmu izjutis. Svarīgākais ir kustēties un mācīties, tad nebūs problēmu. Man ir bijuši piedāvājumi vadīt invalīdu biedrību, bet tas nav darbs man. Man vajag darbu, kur varu būt nemitīgā kustībā. Mūsdienās ir jāmācās. Nesen beidzu datorkursus un apguvu interneta lietošanu, jo ir muļķīgi, ja ikdienā darbs ir saistīts ar datoru, bet nemitīgi ir jāprasa kādam palīdzība.
Mīnuss ir tas, ka nezinu angļu valodu, toties perfekti pārvaldu vācu valodu. Angļu valodas nezināšana bieži rada sazināšanās problēmas ar ārzemju klientiem. Dzīvoju ar moto: ja mani iedzīs stūrī, jo labāks būs rezultāts. Jo vairāk man darīs pāri, jo labāk es dzīvošu. Tad es pievērsos tirdzniecībai. Tas, kam ir gribasspēks, nenonīks. Manuprāt, problemātiskāk ir invalīdiem, kas ir uz ratiņiem,” domā P. Lakstīgala. Viņš atzīst, ka nekad nav saņēmis invalīdiem domātās dāvanas. “Es nejūtos kā invalīds. Jā, kāja ir slima, bet tur neko nevar mainīt,” saka P. Lakstīgala.
