Mēs visi zinām, ka viens no dzīves grūtākajiem uzdevumiem ir lēmuma pieņemšana.
Mēs visi zinām, ka viens no dzīves grūtākajiem uzdevumiem ir lēmuma pieņemšana. Tādos brīžos mēs nakts stundās, cīnoties ar bezmiegu, pārdomājam desmitiem variantu, analizējam to, kas bija, ir un varētu būt. Galvenokārt tā ir sevis izprašana, mēģinot izspēlēt dažādas dzīves situācijas. Mēs stundām ilgi domājam par to, kā pieņemtais lēmums ietekmēs pašu un apkārtējos, jo nedzīvojam uz vientuļas salas, bet esam tik cieši saistīti cits ar citu, ka to nevaram ignorēt. Lēmumi var ietekmēt daudzus cilvēkus un līdz nepazīšanai izmainīt paša dzīvi. Iespējams, tāpēc, ka ikviens, pat visniecīgākais, lēmums, rada būtiskas izmaiņas, mēs vilcināmies to pieņemt.
Varbūt mēs baidāmies nevis no izmaiņām, bet paši no sevis? Baidāmies kļūdīties. Mums ir vieglāk “peldēt” gadiem pierastā ikdienas jūrā, kurā viss ir tik skaidrs – rīta sākums noteiktā stundā, pusdienu reize un vakara junda. Vieni un tie paši cilvēki apkārt, vieni un tie paši vārdi un darbi. Nav satraukuma, nav problēmu. Ir tikai mierīga ikdiena, kurā ikviens lēmums ir kā zibens spēriens, kas var lauzt šo mieru.
Varbūt baidāmies, ka pārsteidzīga lēmuma rezultātā varam zaudēt iepazītus un mīlētus draugus, varam nodarīt pāri cilvēkam, kurš to nav pelnījis. Saprotot, ka esam kļūdījušies, mēģinām visu vērst par labu, bet dažkārt tam ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Mēs izlūdzamies piedošanu, bet mums nepiedod. Mēs izraudam asaru upes, bet citi tās izliekas nemanām. Mēs stundām ilgi gaidām, bet nesagaidām.
Dzīvē mēdz būt arī citādāk, kad lēmums, kas pieņemts sakāpinātu emociju brīdī, ir bijis pareizākais un pasargājis cilvēku no tālākas kļūdīšanās. Tādās reizēs atviegloti uzelpojam, cenšoties sev iestāstīt, ka protam par visu lemt nekļūdīgi. Bet tā mēdz būt reti. Ir daudz pareizu un nepareizu lēmumu, bet pārsvarā viss ir atkarīgs no cilvēka gudrības, no sevis izprašanas un apziņas, ko pats vēlies. Tiesa, gadās, ka gudrība un zināšanas ir atšķirīgas lietas. Gudrība pasaka priekšā, kad lēmumi pieņemti, nesasniedzot vēlamo rezultātu, ka ir vēl cits veids konkrētās problēmas risināšanā.
Saka, ka labākais kompass, kāds cilvēkam pieder, ir viņa sirds. Tā visu pasaka priekšā, tikai jāprot ieklausīties. Tomēr ir brīži, kad tu klausies, bet nespēj neko sadzirdēt. Tu dusmojies uz šo kompasu, nemēģinot saprast, ka tā ir dusmošanās pašam uz sevi. Tu iekšēji cīnies ar savu neuzņēmību un nebeidz apbrīnot kādu citu, kas ir uzdrīkstējies. Ir brīži, kad tu vēlies, lai kāds paņem aiz rokas un pavelk uz priekšu, liekot kādu gabalu kūleņot, neļaujot palikt pārāk ilgi tajā pelēkajā miglā, ko sauc par grūtsirdīgu vienatni, kurā ir tik grūti pieņemt lēmumu, lai kaut ko dzīvē mainītu.
