To, ka krīzes laiks ir laiks, kad par katru sīkumu ir jācīnās, biju dzirdējusi, bet nekad nebiju šo domu uztvērusi burtiski. Pagājušajā nedēļā pārliecinājos, ka šī doma tomēr jāuztver vārda vistiešākajā nozīmē.
Veikalā mierīgā gaisotnē pētīju izliktos apģērbus. Tā kā neko konkrētu nemeklēju, tad tiešām šoreiz veikala apmeklējumu uztvēru brīvi, varbūt pat kā izklaidi. Bet te pēkšņi, pētot kādu piemīlīgu blūzīti, kāds jaunāks skuķis man to izrāva no rokām… Sākumā apstulbu, bet atgūstoties pretī tik un tā necīnījos – neesmu no tiem cilvēkiem, kas sāk “karot” muļķību dēļ. Meitene pašapmierināti smaidīja un manāmā ātrumā turpināja citu pēc cita pāršķirt pakaramos ar drēbēm, it kā nekas nebūtu noticis.
Smieklīgākais ir tas, ka veikals bija tā saucamais “second hand” jeb tautā sauktais „humpalu” veikals. Vai tiešām būtu jārauj no rokām šāda prece?! Nebija jau arī man pārliecības, ka šo blūzīti pirkšu, jo tikai skatījos. Varēja pagaidīt un tad ķert, ja jau bija tik ļoti iekārota tieši šī lieta. Nezinu, cik ļoti badainam jābūt, lai otram cilvēkam rautu no rokām kādu preci. Ja tas būtu pēdējais maizes kukulītis veikalā, tad varbūt es šo rīcību saprastu, bet šobrīd mani tas uzjautrina. Un vēl – ja nu es sāktu cīnīties pretī? Tas būtu kašķis, kādu esmu līdz šim redzējusi tikai filmās, bet, izrādās, arī dzīvē viss ir iespējams. “Miers valdītu visā zemē, ja nebūtu jēdzienu “mans” un “tavs”.” (Henrijs Fīldings) .
