Nupat kādā interneta portālā izlasīju samērā baisu ziņu. Kādas ieslodzījuma vietas priekšnieks atzina, ka katastrofāli novecojušās infrastruktūras dēļ Latvijā nav iespējams pilnībā novērst bēgšanas mēģinājumus no cietumiem.
Nupat kādā interneta portālā izlasīju samērā baisu ziņu. Kādas ieslodzījuma vietas priekšnieks atzina, ka katastrofāli novecojušās infrastruktūras dēļ Latvijā nav iespējams pilnībā novērst bēgšanas mēģinājumus no cietumiem. Lai gan cietumiem tiek izdalīti milzīgi līdzekļi, tie tiek tērēti algām, ieslodzīto ēdināšanai un sociālajām garantijām, nevis, piemēram, jaunu cietumu celtniecībai.
Ja jau neesam pasargāti no noziedzniekiem, tad cik droši varam justies savās mājās, pilsētā un valstī? Jāatzīst, ka pasargāti neesam un vienīgi pašu darbos ir sava drošība. Būtu jau vēlams parūpēties par savas mājas, auto drošību, uzstādot signalizācijas, kas arī tiek darīts. Tomēr šaubos, vai ir daudz tādu cilvēku, kas gādā par savu drošību un līdzi nēsā kādu pašaizsardzības līdzekli. Ir jau ierasts, ka reaģējam un ko mainām tikai tad, kad sliktais jau noticis.
Visā, kas attiecas uz drošību, būtu patiesi vērts mācīties no citu kļūdām un negaidīt savējās. Nav nekā vērtīgāka par savu un citu cilvēku dzīvību. Ne jau vienīgi izbēguši ieslodzītie mūs apdraud, ir vēl daudz kas cits, no kā vajadzētu sargāties. Var jau dzīvot bailēs, nedrošībā un vienmēr nebeidzamā stresā, bet vai baidoties sajutīsimies drošāk? Labāk ņemsim prieku no pavasarīgajiem saules stariem un izdzīvosim katru mirkli pozitīvisma un optimisma pilnu!
